Redz kā ir. Neskati vīru pēc cepures un ne tikai. Dīvaini tipāži man pagadījās šodien apkārt.
Pirmais -
Man ir kāds mācību biedrs, kuram ļoti labpatīk apbērt pasniedzējus ar muļķīgiem jautājumiem. Man reiz pavisam dīvaini likās, kad viņš bija pārliecināts ka skandas datoram (piemēram 5.1 vai 2.1 komplekts) katra maksā uz cenu zīmes norādīto summu, vai tie paši jautājumi kā ar tīru skābekli bagātināt eļļu. Tikko beidzas nodarbības, viņš skriešiem pamet skolu lai pavadītu atlikušo dienu pie datora, kā viņš pats saka: "Spēlēt spēlītes un sēdēt draudziņos". Tad nu redz man reiz ir sanācis tā ka ir pāris garlaicīgu lekciju trīs stundu garumā. No rīta minētais tipiņš lielās ka paņēmis līdzi žurnālus un viņam nebūšot garlaicīgi. Nodomāju vismaz vel kāds negulēs. Es gaidīju kad lekcijā no somas tiks izvilkts kāds plikumu žurnāls vai vismaz kaut kas par mašīnām, bet nekā. Skaisti sakārtotus no savas somas viņš izvelk pēdējos Rīgas Laiks numurus. Var jau būt ka es tikai esmu steriotipu pārņemts meža dīvainītis, bet no cilvēka kuram neinteresē nekas no kultūras utt....Rīgas Laiks?
Otrais -
Nepatīkamās režīma maiņas dēļ esmu spiests salt krietnu laiku autoostā. Nu jau esmu apradis ar bezpajumtnieku klātbūtni uzgaidāmajā telpā, pieradis pie baložu ķēzīšanās (par laimi man neviens nav trāpījis ) un nebeidzamās steigas. Parasti cenšos atrast kādu tukšāku solu rindu un iekārtojos uz lasīšanu līdz autobusa atiešanai. Reizēm gadās interesanti pavērot cilvēkus, atraujot acis ik pa brīdim no burtu virknēm, lai pavērtos cilvēkos. Šoreiz man netālu, nenosakāmas krāsas šķidrumu, no minerālūdens pudeles, malkoja trīs cilvēki. Divi vīrieši un nenosakāma vecuma sieviete novazātā kažokā. Sarunās neieklausījos, bet dzeramā saturu, pēc gaisā esošās smakas varēja sajust. Pats dīvainākais bija brīdī, kad pēkšņi pacēlis acis konstatēju ka "dāma" stāv manā priekšā un slāvu mēlē man sāk lūgt naudu maizei, jo redz dzeramajam esot sanācis bet maizei nepietika. Es uz brīdi biju tā apjucis ka pat nezināju ko atbildēt. Varēju jau izlīdzēties ar dežurējošo - man nekā nav. To visai bieži nākas lietot ja dienā sanāk daudz pārvietoties attiecīgajās vietās. Taču lūgums bija tik neparasts. Es tikai noteicu, ka man žēl ka tā sanācis un devos ārā pasalt pirms autobusa pienākšanas.
"Katram savs"; tā mēdz teikt cilvēki........
Pirmais -
Man ir kāds mācību biedrs, kuram ļoti labpatīk apbērt pasniedzējus ar muļķīgiem jautājumiem. Man reiz pavisam dīvaini likās, kad viņš bija pārliecināts ka skandas datoram (piemēram 5.1 vai 2.1 komplekts) katra maksā uz cenu zīmes norādīto summu, vai tie paši jautājumi kā ar tīru skābekli bagātināt eļļu. Tikko beidzas nodarbības, viņš skriešiem pamet skolu lai pavadītu atlikušo dienu pie datora, kā viņš pats saka: "Spēlēt spēlītes un sēdēt draudziņos". Tad nu redz man reiz ir sanācis tā ka ir pāris garlaicīgu lekciju trīs stundu garumā. No rīta minētais tipiņš lielās ka paņēmis līdzi žurnālus un viņam nebūšot garlaicīgi. Nodomāju vismaz vel kāds negulēs. Es gaidīju kad lekcijā no somas tiks izvilkts kāds plikumu žurnāls vai vismaz kaut kas par mašīnām, bet nekā. Skaisti sakārtotus no savas somas viņš izvelk pēdējos Rīgas Laiks numurus. Var jau būt ka es tikai esmu steriotipu pārņemts meža dīvainītis, bet no cilvēka kuram neinteresē nekas no kultūras utt....Rīgas Laiks?
Otrais -
Nepatīkamās režīma maiņas dēļ esmu spiests salt krietnu laiku autoostā. Nu jau esmu apradis ar bezpajumtnieku klātbūtni uzgaidāmajā telpā, pieradis pie baložu ķēzīšanās (par laimi man neviens nav trāpījis ) un nebeidzamās steigas. Parasti cenšos atrast kādu tukšāku solu rindu un iekārtojos uz lasīšanu līdz autobusa atiešanai. Reizēm gadās interesanti pavērot cilvēkus, atraujot acis ik pa brīdim no burtu virknēm, lai pavērtos cilvēkos. Šoreiz man netālu, nenosakāmas krāsas šķidrumu, no minerālūdens pudeles, malkoja trīs cilvēki. Divi vīrieši un nenosakāma vecuma sieviete novazātā kažokā. Sarunās neieklausījos, bet dzeramā saturu, pēc gaisā esošās smakas varēja sajust. Pats dīvainākais bija brīdī, kad pēkšņi pacēlis acis konstatēju ka "dāma" stāv manā priekšā un slāvu mēlē man sāk lūgt naudu maizei, jo redz dzeramajam esot sanācis bet maizei nepietika. Es uz brīdi biju tā apjucis ka pat nezināju ko atbildēt. Varēju jau izlīdzēties ar dežurējošo - man nekā nav. To visai bieži nākas lietot ja dienā sanāk daudz pārvietoties attiecīgajās vietās. Taču lūgums bija tik neparasts. Es tikai noteicu, ka man žēl ka tā sanācis un devos ārā pasalt pirms autobusa pienākšanas.
"Katram savs"; tā mēdz teikt cilvēki........
Griežas: Japanese Voyeur - Love Sound
Ieskaņot