(no subject)
« previous entry | next entry »
Nov. 26th, 2006 | 09:16 pm
šeku reku, es, salīcis, body shopā pārdevies. šovakar atvēru kādu grāmatu, smēķēdams un tēju dzerdams izlasīju pirmo nodaļu, uznāca nepatīkams noskaņojums, aizvēru. sakarā ar atklāto cinismu jau pirmajā nodaļā. tur bija aptuveni "viss ir tikai kulises, un es uzskatu, ka man jānodarbojas ar šo kulišu graušanu". es, protams, neturu aizdomās Kunderu, bet šis atgādināja to nemotivēto un nesakņoto cinismu, ar kādu sevi pārņem mūsdienu jaunieši, lai slēptu spēcīgo zlobu un tās iedomāto bezgaumību. tāds vispārējs cinisms ir tak vienkāršākais ceļš, kādā transformēt šo agresiju, kas spēcīgi mēdz plosīt jauniešus viņu jaunības dienās, bet tās spēks neatbilst viņu estētiskajām prasībām, vai drīzāk - kultūrai, kur modernāk skaitās klusēt un smīnēt, nevis plēst matus un traukus. varbūt būšu vienkāršāk saprotams, ja salīdzināšu ar bērdžesa mehānisko apelsīnu, kur ir patīkams, ļauns temperamenta spēks, bet nav miglaini pelēka cinisma, kas apvēdī no minētās grāmatas pirmās nodaļas. sakņot cinismu tikai temperamentā nav "dzīve patiesības gaismā", termins, ko pēdējā laikā bieži lietoju, tā mulsinādams klausītājus. lai arī nebūt nevaru lepoties ar pozitīvu attieksmi pret līdzcilvēku, cinisms man nepatīk un uzdzen riebuma tirpas. nemaz negribas lasīt tālāk, kā šim cilvēkam no grāmatas ies pārējās nodaļās, viņš visu ap sevi ir sapelējis jau pašā sākumā.
aizdomājos arī par to, ka īstā cilvēka seja ir redzama tikai jaunībā, pēcāk ir maska, kam spīd cauri tikai acis. šobrīd domāju, cik garš man ceļš ejams, līdz šī maska atdalīsies no manas sejas un nostāsies tās virspusē. sakarā ar riebumu, kas mani pārņēma no jau minētās nodaļas, nolēmu ātri iet gulēt, principā, jau tagad, iet gulēt. vēl aizvien jūtos nespēcīgs no slimības, kas mani nomocīja pagājušajā nedēļā. dīvainā kārtā atcerējos kādu ne īpaši svarīgu cilvēku, ko satiku pagājušajā nedēļā pie kādas valsts iestādes, ja es kārtīgi padomāju, atceros, ka viņš teicās darbu ministrijā dabūjis caur pazīšanos un starp citu nesen apprecējies. bet nez kādēļ neatstāja sajūta, ka viņš, gluži otrādi, ir nesen dabūjis darbu un caur pazīšanos apprecējies. nobeigumā vēl teikumi, kas jau minētajā ciniskajā nodaļā man ļoti iepatikās:
- Nomierinieties, Ludvīk! - viņš teica ar maigu neiecietību. - Tas nemaz nav tik nepanesami. Es gan tērēju zināmu laiku un naudu, toties palik neskarta mana vientulība un es jūtos brīvs. - Kam jums tik daudz brīvības? - es jautāju. - Un kam tā ir jums? - viņš atjautāja. - Es esmu meitu ģēģeris, - īsi paskaidroju. - Taču man brīvība nav vajadzīga sieviešu dēļ, es to gribu sev, - viņš teica.
aizdomājos arī par to, ka īstā cilvēka seja ir redzama tikai jaunībā, pēcāk ir maska, kam spīd cauri tikai acis. šobrīd domāju, cik garš man ceļš ejams, līdz šī maska atdalīsies no manas sejas un nostāsies tās virspusē. sakarā ar riebumu, kas mani pārņēma no jau minētās nodaļas, nolēmu ātri iet gulēt, principā, jau tagad, iet gulēt. vēl aizvien jūtos nespēcīgs no slimības, kas mani nomocīja pagājušajā nedēļā. dīvainā kārtā atcerējos kādu ne īpaši svarīgu cilvēku, ko satiku pagājušajā nedēļā pie kādas valsts iestādes, ja es kārtīgi padomāju, atceros, ka viņš teicās darbu ministrijā dabūjis caur pazīšanos un starp citu nesen apprecējies. bet nez kādēļ neatstāja sajūta, ka viņš, gluži otrādi, ir nesen dabūjis darbu un caur pazīšanos apprecējies. nobeigumā vēl teikumi, kas jau minētajā ciniskajā nodaļā man ļoti iepatikās:
- Nomierinieties, Ludvīk! - viņš teica ar maigu neiecietību. - Tas nemaz nav tik nepanesami. Es gan tērēju zināmu laiku un naudu, toties palik neskarta mana vientulība un es jūtos brīvs. - Kam jums tik daudz brīvības? - es jautāju. - Un kam tā ir jums? - viņš atjautāja. - Es esmu meitu ģēģeris, - īsi paskaidroju. - Taču man brīvība nav vajadzīga sieviešu dēļ, es to gribu sev, - viņš teica.