Es gribu uzrakstīt visu, kas man uz sirds, lai tas pazūd kā nebijis (vai arī, lai visi uzzina, kas man uz sirds). Tā ir viena no tām sāpēm, par kuru nevienam stāstīt nedrīks, jo esi atradis laimi tur, kur to vari izjaukt citam. Tā ir saliņa nekurienes vidū tikai uz laiku, kamēr jāskrien tālāk, jātgriežas realitātē. Un realitātē paliek tikai sajūtas, kuras nedrīkst nevienam paust, kuras var izjaukt dzīvi, kaa mēdz teikt, citiem cilvēkiem.
Kamdēļ es allaž iepinos. Kāpēc es daru un tikai pēcāk domāju? Kāpēc man tas ir vienalga?