|
Pēdējais uz platformas uzkāpa gaišā linu uzvalkā kontrabandists un iekārtojās man tieši aiz muguras, precīzāk, pret manu plecu atspiesdams instrumenta eņģes, bet pats pietupās uz ceļa, un vairāk nekā viņa pēc grappas smaržojošā elpa mani mulsināja celis – saliektās kājas ieloces, kas izbojās auduma gludinājumu un arī tas, ka ar katru nobraukto posmu bikses pilnīgi noteikti ieguva melnā gumijas pārklāja nospiedumus. Es par viņu pārdzīvoju kā par tuvu cilvēku, kas viņš patiesībā tobrīd arī bija – tuvākais no blakus stāvošajiem. Es viņu ļoti labi pazinu un visu ceļu gaidīju, kad viņš mani uzrunās, jo viņš bija viens no pirmajiem, ko satiku atbraucot šurp, bet no otras puses apsvēru iespēju, ka viņš varbūt arī mani neievēroja, jo tobrīd, kad es apsēdos uz K.Procesora terases, viņš spēlēja kontrabandu, pagriezies ar muguru pret klausītājiem, bet no citas puses klausītāju nebija daudz, turklāt pauzēs viņi abi ar klarnetistu sēdēja burtiski rokas stiepiena attālumā pie grappas glāzēm – tāpēc es tik droši arī apgalvoju jau pašā sākumā, ka elpa smaržoja pēc grappas – tā savā ziņā sanāk mana pirmā iepazīšanās ar grappu, kas pārsteidzīgi jāsecina šeit ir populāra, jo nupat tāda pati pudele stāvēja uz galda arī patversmē. Un ja pavisam godīgi – pirmā pudele ar etiķeti, kuru vispār ievēroju. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
