Es gribu būt vējš. Tieši tā - nevienam nepiederēt, neparko neatbildēt. Vēju neviens nevar piesaistīt. Tas ir brīvs. Lido un aizlido. Ir tikai mirklis. Laikam tādēļ vējš mani tā piesaista, jo eksistē tikai mirkli. Tas ir veids, kādā es gribētu dzīvot - nedomājot par neko citu. Negaidot neko. Vienkārši izgaršojot tās sajūtas, kas ir... bez turpinājuma... jo vējš aizlido... nevajag mani censties turpināt, taisnes tā pat sniedzas bezgalībā, neatkārīgi no tā, cik liela daļa no tās uzvilkta uz papīra. Un pa riņķa līniju var riņķot mūžīgi, atliek tikai pieskaitīt pī reiz n radiānus (kur n pieder Z) un viss turpināsies. Bet to nevajag pieprasīt. Uz papīra ir tikai viens mazs aplītis. Nevajag cesnties tur ietilpināt mani, jo tas uzliktu važas nākotnei. Kam pieder šis brīdis, tas var izmainīt nākotni. Kas izmaina nākotni, tam pieder pagātne.
Domu noziegums (vai Orvela "1984" iespaids) bet es negribu būt tāda kā citi, kaut kur te... vienkārši kaut kur gaisā, visriņķī... tādēļ neizmērīt... vējam mērvienību nav. Gaiss ieņem visas telpas, tomēr paliekot pats par sevi... aizvien vairāk šīzo... aizvien vairāk ne es, bet varbūt tieši tā izpaužas tā būtība? ja pieņem, ka visa pamatā ir mainība... Izdzīvos stiprākais, tas kurš spēs pielāgoties... bet es negribu mainīties. Dabiskā atlase? Tad varbūt šis ir mirklis, kad notiek mana izmiršana.