der_eichelhaher

Noun: quale (pl. qualia)
(philosophy) an ineffable conscious experience, as distinct from any physical or computational process

So, visiem ir blogi, tāpēc tagad arī man būs blogs. Tas sastāvēs no lietām, kas mani satrauc, sajūsmina, biedē, vai arī gluži vienkārši dara domīgu. Būs gan manas personīgās izjūtas, gan idejas un spriedumi, kas vērtējami ārpus personības ietvariem.

01:16, sestdienas rīts. Sēžam kanālmalā, risinās intensīva diskusija par tēmu 'vai rakstīt blogu, sēžot draugu kompānijā, ir normāli'. 
- "Visprecīzākā doma ir tad, kad tev viņa ir, pēc tam tu viņu pielāgo." 
- " Pielāgo - tā ir tava interpretācija." 
[..] 
- "Grāmatu, blogu un īsziņu nevar salīdzināt" 
- "Laikam novirzījāmies no sākumtēmas..." 
Nepiedalos. Katrā ziņā, šis būs reāli jautri.

01:30, es nepatīku Ievai, kad es rakstu blogu.  Ir cilvēki, kas vienkārši runā sūdu. "Ja tev nav ienaidnieku, tev nav rakstura." The fuck does that even mean? 1) Sevi (raksturu) definēt kā pretstatu citiem (caur "ienaidniekiem") ir pārāk viegli un divtik stulbi, 2) Ja tev nav rakstura, tavi ienaidnieki būs cilvēki, kuriem ir, 3) Cilvēki ar raksturu, whatever that means, nereti spēj adekvāti sociāli manevrēt, lieki neantagonizējot citus, tādējādi neradot sev ienaidniekus. Ja tev nav ienaidnieku, tu neesi kretīns - atbilstošāk. Oriģinālais teikums - pārāk episks, lai uztvertu nopietni pat, ja būtu patiess.

02:26, Z lepni saka, ka jūtas stereotipisks un min progresu caur dažādiem stereotipiem. Atbildu, ka vēlos, kaut man būtu tā. Stereotipi reizēm ir pozitīvi. Ja cilvēks spēj sajusties stereotipisks, tas liek justies mazāk vientuļam un piešķir grupas izjūtu, dod principus un vadlīnijas, pēc kā eksistēt. It kā pierasts domāt par stereotipiem kā stereotipizētajām grupām kaitīgiem un visiem spēkiem apkarojamiem, taču mēdzam piemirst, ka stereotipi var kalpot arī kā vēlamās uzvedības kodekss, kā rokasgrāmata eksistencei grupas ietvaros. Cilvēki paši pusapzināti stereotipizētās īpašības piekopj un praktizē, lietojot stereotipus kā šortkatus ne vien citu, bet arī sevis definēšanai. Tā ar visiem 'labels' - kamēr es esmu vienkārši un galvenokārt hipsteris, man nav jāsatraucas par to, vai es esmu arī kaut kādā veidā vērtīgs, patīkams vai vismaz citiem interesants. Laiks, kas pavadīts, saucot "Es esmu latvietis!" ir laiks, kas nav jātērē, vērtējot savu patieso pienesumu sabiedrībai.
Un tāpēc arī, ar neizprotamu lepnumu sakot "es šobrīd esmu tas brits, kas strādā desmit stundas dienā un tad piedzeras", tev nav jādomā par savas eksistences jēgu un to, vai tava dzīve gadījumā nav sūds. Ietaupītās minūtes izmantosim, lai noslīpētu vēl trīs tukšus teikumus pēc formulas "Ja tev nav [episka huiņa], tev nav arī [episka huiņa]" un re, esam sevi definējuši, priekā!

Pirmie kucēni jāslīcina. 

Bohēmiskie draugi, sakiet man, ja es rakstu sūdu.