Ja tuvākajā nākotnē es neizdomāšu kādu hobiju, sākšu maisīties apkārt kā tajos ne tik tālājos (tomēr) pusaudžu gados un būs pilnīgi nospļauties par mājasdarbiem (lasīt trauku mazgāšana, vakariņas u.c.), sūtīšu dirst mammu (tagad piegulētāju), nakšņošu hvz kur un vispār būšu aizbēgusi no tām četrām sienām mājās. Un mani vēl mēģina pierunāt uz bērnu radīšanu. Es tagad jau jūdzos nost, kā noriebusies visa tā darbs-mājas dzīve, mani vēl grib piesiet trīs istabām un pamperiem. Paldies. Vārdu sakot, lai neaizietu neceļos, ar steigu vajag hobiju, jaunu sabiedrību, jaunus cilvēkus, lai tā mājas dzīve šķiet vairāk miera osta nekā cietoksnis.
Varbūt man tā kopdzīve ir apnikusi, pliekana, neinteresanta. Vairāk pienākumu un morālās atbildības nekā prieka. Huj tu sapratīsi. Nē, pie vainas ir tikai hobiju trūkums, kur izlikt enerģiju un tieksmi darboties. Nē, dejot negribu, dziedāt arī ne. Batikošanu nepiedāvāt. Vajag jaunu bildi, jaunus, skaistus, gudrus cilvēkus, kurus apbrīnot un par kuriem sajūsmā noelsties, kuriem varbūt pat mēģināt līdzināties. Dzerstiņus un atpūtu "huj bļe gūstekņi" garā arī ne.
Viss riebjas. Cerams pāries. Šitā jau tikai tās problēmas rodas.