Skatos uz savu rakstāmgaldu un ir sajūta, ka visas lietas ir noskumušas, ka es viņām nepievēršu uzmanību, tādas pamestas, aizmirstas, strīpiņa šķībi uz leju. Pat puķe- fitonija ir novītusi, nolaidusi skumji savas lapiņas uz leju. Tikai tie bērzi aiz loga dzīvo paši par sevi, neatkarīgi no manis. Vienmēr spītīgi, pārpasaulīgi, strīpiņa vertikāli uz augšu.