7
Posted on 2009.01.22 at 02:44pašlaik skan: husky rescue - new light of tomorrow
pārņemu stafetes kociņu no ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
nenoteiksme un rakstu par 7 mazāk vai vairāk zināmām lietām par un ap mani.
vispār šķiet, ka varētu visos punktos sarakstīt kuriozus iz dzīves, jo it sevišķi pamatskolā likās, ka pati esmu viens liels kuriozs un labāk atrasties izolācijā. bet nu skatīsim, kas sanāk.
1. viens no n-tajiem starpgadījumiem bija kādā septītajā/astotajā klasē piedzīvota kļūme ar narcisēm. biju iegādājusi klavierskolotājai uz ieskaiti pavisam glītas narcises un pirms ieskaites ienesusi pie otras skolotājas kabinetā, lai viņa ieliek vāzē. vāzē diemžēl atradās arī citas, krietnu laiku pastāvējušas narcises, un es, protams, pēc ieskaites ātrumā grābjot ciet puķes, paņēmu nepariezos - kāda trešā svaiguma pakāpes - īpatņus un viņai uzdāvāju. apskaidrība nāca citā dienā, bija mulsi jāatvainojas. vēl ir bijuši nez cik starpgadījumu ar nabaga Barsegjaņuku, varbūt tas ir iemesls, kādēļ viņa izlaidumā pateica 'paldies par sadarbību' un neko vairāk, khi. bet ceru, ka tomēr netur uz mani ļaunu prātu.
2. man mēdz būt jocīgas vai gluži vienkārši ļoti spilgtas emociju izpausmes. cik nav apdauzīta galva, no prieka palecoties un atsitoties pret durvju ailes augšējo daļu, un vēl tagad klavieru nošu atbalstāmajā paliktnītī ir zobu nospiedumi.
3. diezgan fenomenāla ir vilkme izvairīties sastapt cilvēkus, ko attiecīgajā brīdī/dzīves posmā nevēlos satikt. tā nu pirms pāris gadiem nogāju ļoti nogurdinošu gājienu no galerijas Azur līdz tuvākajai/šķietami tuvākajai Purčika trolejbuspieturai, jo, redz, pie dzelzceļa likās, ka pretī nāk kāds nevēlams cilvēks, tādēļ jāgriežas otrādi un jādodas uz otru pusi, nevis 15. trolejbusu, ar ko varētu ērti aizdoties uz centru. aiz Azur'a diemžēl ir riktīgs ne-rajons bez sabiedriskajiem transportiem, ja neskaita autobusus; man, protams, bija cerība, ka gājiens caur privātmājām Purvciema virzienā būs ātrs un nesāpīgs un mani ātri novedīs pie kāda glābējtrolejbusa. jā, es reizēm pārvērtēju savas spējas.
4. bērnībā bija diezgan izteikta dzimumzīme starp uzacīm, kādēļ brālēns saukāja par indieti. man laikam vispār ir nosliece uz tādu pigmentāciju, bet jocīgā kārtā šī indiešzīme ir diezgan pagaisusi un pat biju piemirsusi, ka tāda bija. tagad redzama minimāli, toties ir jau vēl trīsstūris uz vaiga un citi brīnumi.
5. neviļus ir iegājušās tādas tradīcijas, kas netiek lauztas gadiem. viena no tām ir braukšana ar Kati ziemā uz jūru. iedomājos par to, jo tieši pirms dažām dienām atkal veicām šo rituālisko braucienu līdz Dubultiem, tad gājienu līdz Majoriem, kas īstenībā ir labi ja mājas-stacija attālumā, bet vienmēr šķiet tāds krietns gabaliņš, kura laikā noteikti ir jāatpūšas uz zilā soliņa, jānotiesā līdzpaņemtā maizīte un tēja, un, protams, pirms tam Dukātā ir jāiegādā smalkmaizīte 'ābols mīklā' ar cepto ābolu. šogad abas nosmējām, ka atceramies gadu, kad Ābols nebija, un tā ir palikusi atmiņā gluži kā trauma. vēl bieži šim visam nāk klāt Majoru Kaķu Tualetes apmeklējumi, kas jau atkal ir cits stāsts.
6. kontā ir divas sarakstītas grāmatas. pirmā bija "Kā es kļuvu par..", kura ir ļoti īpaša, ilustrēta ar attēliem, brīžiem arī īpaši bezsakarīga, taču tomēr mīļa un jauka un sāka tapt kādā trešajā klasē, precīzi neatceros. otra ir "Brīvdienas Enijdžounsā", kas ir diezgan ziepjuoperīga, taču rūpīgi rakstīta. šķiet, ka sākumā otra bija domāta kā pirmās turpinājums, jo abas varones ir Martas un abām ir skruļļaini mati.
7. ir interesanti atcerēties vietas, kur kādreiz esmu pārnakšņojusi. viena no spilgtākajām atmiņām ir riteņbrauciena ietvaros pa nakti palikšana Subates veco ļaužu pansionātā "Miera nams" (jau izklausās pēc apbedīšanas biroja), kas bija ļoti spocīga un ērmīga vieta, nakšņojām uz balkona. uz to bija pavērts arī kāds logs, no kura ārā plūda cigarešu dūmi, skanēja vaidošs radioaparāts un iekšā mitinājās kāds onka, no kura sākumā sabijāmies. vēlāk, ejot lejā meklēt tualeti (ai, to pat labāk neatcerēties), satikām kādu sieviņu, ko nosaucām par Brūno Dāmu, un viņa teica, lai tik mēs neejot augšā, jo tur dzērāji dzīvojot. tiesa, mums no tā tantuka bija vairāk bail, nekā no dūmotāj-onkas.
nenoteiksme un rakstu par 7 mazāk vai vairāk zināmām lietām par un ap mani.vispār šķiet, ka varētu visos punktos sarakstīt kuriozus iz dzīves, jo it sevišķi pamatskolā likās, ka pati esmu viens liels kuriozs un labāk atrasties izolācijā. bet nu skatīsim, kas sanāk.
1. viens no n-tajiem starpgadījumiem bija kādā septītajā/astotajā klasē piedzīvota kļūme ar narcisēm. biju iegādājusi klavierskolotājai uz ieskaiti pavisam glītas narcises un pirms ieskaites ienesusi pie otras skolotājas kabinetā, lai viņa ieliek vāzē. vāzē diemžēl atradās arī citas, krietnu laiku pastāvējušas narcises, un es, protams, pēc ieskaites ātrumā grābjot ciet puķes, paņēmu nepariezos - kāda trešā svaiguma pakāpes - īpatņus un viņai uzdāvāju. apskaidrība nāca citā dienā, bija mulsi jāatvainojas. vēl ir bijuši nez cik starpgadījumu ar nabaga Barsegjaņuku, varbūt tas ir iemesls, kādēļ viņa izlaidumā pateica 'paldies par sadarbību' un neko vairāk, khi. bet ceru, ka tomēr netur uz mani ļaunu prātu.
2. man mēdz būt jocīgas vai gluži vienkārši ļoti spilgtas emociju izpausmes. cik nav apdauzīta galva, no prieka palecoties un atsitoties pret durvju ailes augšējo daļu, un vēl tagad klavieru nošu atbalstāmajā paliktnītī ir zobu nospiedumi.
3. diezgan fenomenāla ir vilkme izvairīties sastapt cilvēkus, ko attiecīgajā brīdī/dzīves posmā nevēlos satikt. tā nu pirms pāris gadiem nogāju ļoti nogurdinošu gājienu no galerijas Azur līdz tuvākajai/šķietami tuvākajai Purčika trolejbuspieturai, jo, redz, pie dzelzceļa likās, ka pretī nāk kāds nevēlams cilvēks, tādēļ jāgriežas otrādi un jādodas uz otru pusi, nevis 15. trolejbusu, ar ko varētu ērti aizdoties uz centru. aiz Azur'a diemžēl ir riktīgs ne-rajons bez sabiedriskajiem transportiem, ja neskaita autobusus; man, protams, bija cerība, ka gājiens caur privātmājām Purvciema virzienā būs ātrs un nesāpīgs un mani ātri novedīs pie kāda glābējtrolejbusa. jā, es reizēm pārvērtēju savas spējas.
4. bērnībā bija diezgan izteikta dzimumzīme starp uzacīm, kādēļ brālēns saukāja par indieti. man laikam vispār ir nosliece uz tādu pigmentāciju, bet jocīgā kārtā šī indiešzīme ir diezgan pagaisusi un pat biju piemirsusi, ka tāda bija. tagad redzama minimāli, toties ir jau vēl trīsstūris uz vaiga un citi brīnumi.
5. neviļus ir iegājušās tādas tradīcijas, kas netiek lauztas gadiem. viena no tām ir braukšana ar Kati ziemā uz jūru. iedomājos par to, jo tieši pirms dažām dienām atkal veicām šo rituālisko braucienu līdz Dubultiem, tad gājienu līdz Majoriem, kas īstenībā ir labi ja mājas-stacija attālumā, bet vienmēr šķiet tāds krietns gabaliņš, kura laikā noteikti ir jāatpūšas uz zilā soliņa, jānotiesā līdzpaņemtā maizīte un tēja, un, protams, pirms tam Dukātā ir jāiegādā smalkmaizīte 'ābols mīklā' ar cepto ābolu. šogad abas nosmējām, ka atceramies gadu, kad Ābols nebija, un tā ir palikusi atmiņā gluži kā trauma. vēl bieži šim visam nāk klāt Majoru Kaķu Tualetes apmeklējumi, kas jau atkal ir cits stāsts.
6. kontā ir divas sarakstītas grāmatas. pirmā bija "Kā es kļuvu par..", kura ir ļoti īpaša, ilustrēta ar attēliem, brīžiem arī īpaši bezsakarīga, taču tomēr mīļa un jauka un sāka tapt kādā trešajā klasē, precīzi neatceros. otra ir "Brīvdienas Enijdžounsā", kas ir diezgan ziepjuoperīga, taču rūpīgi rakstīta. šķiet, ka sākumā otra bija domāta kā pirmās turpinājums, jo abas varones ir Martas un abām ir skruļļaini mati.
7. ir interesanti atcerēties vietas, kur kādreiz esmu pārnakšņojusi. viena no spilgtākajām atmiņām ir riteņbrauciena ietvaros pa nakti palikšana Subates veco ļaužu pansionātā "Miera nams" (jau izklausās pēc apbedīšanas biroja), kas bija ļoti spocīga un ērmīga vieta, nakšņojām uz balkona. uz to bija pavērts arī kāds logs, no kura ārā plūda cigarešu dūmi, skanēja vaidošs radioaparāts un iekšā mitinājās kāds onka, no kura sākumā sabijāmies. vēlāk, ejot lejā meklēt tualeti (ai, to pat labāk neatcerēties), satikām kādu sieviņu, ko nosaucām par Brūno Dāmu, un viņa teica, lai tik mēs neejot augšā, jo tur dzērāji dzīvojot. tiesa, mums no tā tantuka bija vairāk bail, nekā no dūmotāj-onkas.