zemapziņas dīķis - 15.06.09.

Šorīt bija pazudis miskastes konteiners. Slikti. Nav vairs atkritumu, kuros varētu parakņāties.
Melnbalts kaķis (sētas parastais – runcis klaidonis) sēž uz sētas un skatās uz vietu, kur kādreiz bijusi miskaste.
Viņam piebiedrojas otrs kaķis. Tas ir mājas mīlulis. Pelēks, liels persietis ar dzintara acīm.
„Mjau,” saka persietis.
„Mjau,” atsveicina sētas parastais.
„Ko Tu te sēdi?” jautā persietis.
„Tāpat. Miskaste pazudusi. Nav ko darīt,” atbild sētas parastais.
„Aha...”
„Tā gan.”
„Šovakar slikts laiciņš.”
„Tāds pelēks. Kā bērniem?”
„Labi. Nav nekādas vainas. Drīz sāks patstāvīgu dzīvi pie citiem cilvēkiem.”
„Jā.”
„Klau...” pēc klusuma brītiņa ierunājas persietis.
„Nu?” atteic sētas parastais.
„Ko tu domā par brīvajām attiecībām?” strauji vaicā persietis.
„Brīvās attiecības?” sētas parastais ir neizpratnē.
„Nu jā. Saproti. Tas ir tad, kad divi kaķi, cilvēki, vienalga, it kā viens ar otru mīlējās, bet nav pāris. Nebūvē attiecības, bet paņemt viens no otra to, ko grib. To, kas nepieciešams. Ko tu par to domā?”
„Hmmm...nezinu.”
„Tas tā moderni izklausās, ne?
Visiem nepieciešama uzmanība, ķermeniska saskarsme. Tas taču ir tik dabiski. Brīvās attiecības neprasa ne no viena nekādus paskaidrojumus. Vienkārša priecāšanās par otra ķermeni, bez problēmām, kas saistās ar nopietnu attiecību būvēšanu – vecāku satikšana, kopdzīves sīkumi, uzklausīšana un sapratne u.c. Tu paņem no attiecībām tikai saldo sākumu, patīkamo. Tā ir brīvība, ” aizsapņojas persietis.
„Izklausās pēc baigās laika tērēšanas,” atsaka sētas parastais.
„Kā tu to domā?” uztrūkstas persietis, kas ir pārsteigts par šādu teikumu.
„Padomā. Brīvās attiecības lielā mērā ir domāšana tikai par sevi. Biežāk sevis žēlošana, retāk bailes uzņemties atbildību vai sevi sāpināt. Kas labs var būt no attiecībām, kas balstītas uz tik negatīvām emocijām? Turklāt parasti ir tā, ka viens allaž vēlēsies kaut ko vairāk. Saskaņas meklēšana ir neizbēgama,” mierīgi paskaidro sētas parastais.
„Bet ja redzi kādu sieviešu kārtas būtni, kas tev liekas pievilcīga, bet tu zini, ka jūs esat pārāk atšķirīgi, lai dibinātu nopietnas attiecības, tad vai brīvās attiecības nebūtu vislabākā alternatīva?”
„Varbūt. Bet tikai atceries, ka fiziskā saskarsmē ar kādu mēs pat neapzinādamies apmaināmies ar viņu enerģijas plūsmā. Katra dzīvība ir enerģijas plūsma, kas var būt gan pozitīvi vērsta, gan negatīvi. Ņemsim par piemēru tos pašus cilvēkus. Kaut vai skūpstoties viņi apmainās ar savu dzīvības gaismu. Kas notiek, ja cilvēks uzņem enerģiju no vairākiem cilvēkiem īsā periodā vai arī uzņem sevī enerģiju, kas viņam nepatīk? Rodas iekšējais konflikts un dzīvības enerģijas disharmonija. Nemiers. Apjukums. Strauja sevis pazaudēšana dzīvniecisko instinktu pasaulē.”
„Hmmm...” novelk persietis.
Klusuma brīdis. Abi skatās uz vietu, kur kādreiz bija miskaste.
„Un ko tu domā par minetu?” vaicā persietis.
„Tu esi ļoti dīvains kaķis, ja man to jautā,” smejas sētas parastais.
„Njā. Es tikai iedomājos, ka cilvēku vīriešiem... ai, lai paliek. Es laikam par daudz dzīvoju starp cilvēkiem. Es nevaru bez glāstiem. Esmu mājas kaķis.”