Cilvēki, tip tuvie, grib, lai stāstu, runāju. Kāda jēga ko runāt, ko stāstīt? Tas automātiski izveido expectations, ka cilvēks otrā pusē piedāvās kādu risinājumu. Ko Līdz šim nekas nav ticis piedāvāts, tikai bēdīgas sejas un kratīšanās vaļā, piepeši attopoties, no shit, ka lieta ir nopietna. Pārsimt eiro kontā, bez darba, vēlēto studiju vietas, stresa, age pressure, skill pressure, visssss. Braukt atpakaļ uz LV iesakāt? Uz mājām? Kādām mājām? Uz tām tukšajām sienām, kur miris tētis? Strādāt? Kur tieši? Un tieši ar kādu perspektīvu? Un kam bijuši visi šie līdzšinējie pūliņi?
Vakar pat ierunājās ko par citu dzīvokli mans vienīgais Vācijas enkurs, Maestro par citu dzīvokli, saprotu, neviens negrib tādu nervu kamolu pie sevis, pofig, ka pamatoti nervi, all what matters ir rezultāts un tas ir tāds, ka nepanesu ne sevi, ne jūs visus.
Vakar pat ierunājās ko par citu dzīvokli mans vienīgais Vācijas enkurs, Maestro par citu dzīvokli, saprotu, neviens negrib tādu nervu kamolu pie sevis, pofig, ka pamatoti nervi, all what matters ir rezultāts un tas ir tāds, ka nepanesu ne sevi, ne jūs visus.
Vakar raudāju pusi dienas, jā zinu arī, kā ir panikas lēkmes restorānā, un cik ļoti neērti jūtas vīrietis.. Viņš turas vēl uz pēdējās pieklājības un labas audzinātības, un žēluma.. Man pašai sev esmu ZB. Šodien mūku ārā no mājas pofig viena pati Ķelnē, sēžu skolā uz grīdas
Vilšanās visā un visos
Kam jūs mani uz kkādu mūzikas skolu vedāt
Skat, kosmētiķis 1 gadu pamācās un stabilā darbā salonā. O! Kapitāli
Es gribu pie tēta