Dzīve... - ššššššš

dvēsele ceļo tik lēni kā gliemezis; iespējams, tāpēc ir tik daudz apjukušu cilvēku, jo fiziski jau sen atrodas citā vietā, un garīgā būtība tā lēnītēm pakaļ lien.

Cilvēks kļūst citāds, jel, ak, tik jūsmīgi mierīga sajūta. Diena, kad pamodos laimīga. Sēdēju uz liela lauka akmens, tāda pelēcīša, kurš vietām sūnu segu uzklājis un maziem ķērpju kušķīšiem rotājies, un elpoju svaigumu, saules rieta dzestro vēju, putnu dzīvelīgo čiepstināšanu un iekšēju mieru. Kā pirmā diena. Dabā tu nejūties viens, jo visas radībiņas apkārt čubinās un sajūti enerģiju. Patiesu. Dzīvnieki nemelo, neliekuļo. Cilvēks ir vienīgais, kurš spēj aizturēt savas emocijas, pārcelt tās uz vēlāku laiku. Pļava ir maza, idilliska mikropasaulīte, ja skatās no viedokļa, ka neko nezini par pilsētas jukušo steigu un samocītajām ziņām. Bet pļavā sajūti pasauli kā tādu - visums, debesis, zeme, gaiss, kustība un miers. Veselums.

Un ienāku dzīvoklī, tā otra sajūta jau ir pagātne, kā nereāls un saldi brīnišķs sapnis pārtrūka mirklī, kad ieslēdzu šo kasti. Svaigi smaržo upesmētru saišķīši. Un notiek tā, kā domā. Un nevar tikt uz priekšu vienlaicīgi ar "jā" un "nē".