Kaut kā velku to savu dienu, nu neinteresē man partitūras, bet izlīferēju. Priecājos par katru pagājušu dienu tā saucamajā skolā. Tad weekenda Schutz-Monteverdi koncertiem jāiegādājas skatuves tērps rudens krāsās. Vispār jau ir alleluia, ka vienreiz nebūs kā uz bērēm klasiķi, un beigās pat 2. apmeklētajā veikalā atradu bordo kleitiņu un pa virsu, lai baznīcās nesalst, spilgti sarkanu mēteli. Pirmo reizi tā. TĀ vien prasās pilnam ārprāta efektam tos tumšos matus atpakaļ.. Ticiet man, es zinu, kā tas ir, ienākt telpā un momentā visus pārējos nobīdīt ēnā. Tikai , vai man to vajag. + Kāda jēga spēkam, ja nav, kas to novērtē.
Līdz pēcpusdienai šodien priecājos, it kā pavingrinājos (viena, divām tonalitātēm aiziet aptuveni stunda), kkā gāju uz priekšu. Viņam noteikti ir jāiejaucas, un šoreiz ne patīkami.. es ne-va-ru pieņemt to vēsumu. Intuīcija kliedz un brēc, ka savu emocionālās veselības atlieku saglabāšanai ir jātinas nafig (tieši tādos vārdos), nu kam man cilvēks, kam ir citi n-tie cilvēki...
Līdz pēcpusdienai šodien priecājos, it kā pavingrinājos (viena, divām tonalitātēm aiziet aptuveni stunda), kkā gāju uz priekšu. Viņam noteikti ir jāiejaucas, un šoreiz ne patīkami.. es ne-va-ru pieņemt to vēsumu. Intuīcija kliedz un brēc, ka savu emocionālās veselības atlieku saglabāšanai ir jātinas nafig (tieši tādos vārdos), nu kam man cilvēks, kam ir citi n-tie cilvēki...
Ar viņu nevar, bet bez arī ne. PALĪGĀ
Ka tik ar šo visu nepārvēršos par totālu vienpati snobu. Nu nav man daudz draugu te apkārt, tie daži, kas ir, ir citās valstīs. Garlaicībā sēžu skolā, saprotu, cik virspusēji tikšķ studenti, un dubultā gribas pie viņa.
Nu neapmierina nekas mazāk par Echo Klassik. Pat tad, ja sirds ir drupās. Jebkuram te būtu, btw, tikai "Tu izvēlējies palikt"...
Mani var saukt arī par co-dependent introverted narcissist, un tas nebūs teikts nepareizi.