Kaut ko es nesaprotu... Tu pazūdi. Es nomierinu savu sirsniņu. Tad Tu atkal parādies, satrauc manu sirsniņu, atkal pazūdi. Un zini, Tu nemaz neesi mainījies, ja būtu, tad tā nezustu... Ak, Tev nevis gadās aksiomas, bet Tu pats esi aksioma... Un tagad es saprotu šos vārdus: Kā lai priecājos bez Tevis? Vilcienos un stadionos. Varu pierādīt pats sevi. Bet vai tas būtu vajadzīgs? Saprotu, ka nav - nedz Tev, nedz man... Kas nav lemts, tas nav... Ai, kā parasti skumja, kā parzsti sāpe. Nezinu, iespējams, Tu, iespējams, rudens...