sapņojam

panacea

(Ja Jums apnīk, ta sakiet)

Tātad, es turpinu murgot. Katru nakti. Šonakt atkal bija baigais murgs, no kura es pat pamodos. Trīs šausmīgākās lietas:

 3. Es biju 10 gadīga meitenīte, bet izskatījos kā veca tantīte, kura bija bārenīte un kuru visi ienīda un sita. Tad osamam līdzīgs puisis gribēja mani glābt, bet tur nekas neizdevās.

2. Nākamajā sapnī mēs tur bijām kaut kādā dzīvoklī un vienā brīdī paskatoties pa logu redzēju: a) ka tuvojas nenormāla vētra, b) ir saules aptumsums. Bet tas īstenībā nebija saules aptumsums, bet MILZĪGS bišu bars ar MILZĪGĀM bitēm. Tas bars bija kā bumba, bet drausmīgi liels. Nu diametrā kādi nu 100 m vai tā, un pašas bites bija kā milzīgi prusaki. Es sāku bļaut ka jātaisa logi ciet un tikko kā mēs aiztaisījām tā tās bites metās virsū un triecās pret logiem, sienām, apkārtējām mājām. Pie reizes sākās arī tā vētra ar pērkona negaisu un tad tur bija tāda ritīgi apokaliptiska ainiņa.

1. Un vistrakākais sapnis bija tāds, ka es ar vēl kauko indēju žurkas. Ar ciankāliju, kas tobrīd bija tas pats kas zilskābe. Tas ciankālijs bija pulvera veidā un mēs atjaucām ar ēdienu un metām tām žurkām. Vislaik bija šausmīgi bail, ka tik nesaelpojos vai pati nenoriju. Lai nu kā - sametām to saindēto pārtiku un pieskrēja 3 žurkas. Ieēda un sāka šausmīgi raustīties. Divas bija lielas un 1 maza. Viņas tur tādos krampjos raustījās un palika ar ziliem deguniem. Tad viena paskrēja zem klavierēm, un es centos vilkt viņu ārā aiz astes, bet nenāca. Tad es paņēmu to mazo, arī pusdzīvo un mēģināju izvilināt ārā. Bet tad viņas abas sāka lēkāt un raustīties kaut kādā agōnijā, un kost. Un es sapratu, ka ja man iekodīs tad es nomiršu un centos bēgt. Bet tad viena no viņām ar tādu ritīgi zilu degunu man uzkrita virsū un jau koda un tad es pamodos.

P.S. Nu nē - es tiešām laikam ar zinātniskajiem pētījumiem in vivo nedrīkstu nodarboties.