Šī gada sākumā kāda paziņa, vēloties palīdzēt, iedeva grāmatu par enerģijām. Nesen sāku lasīt, jo tūlīt jau jāatdod:), un tur teica, ka vissvarīgākās tavai laime un izdevušamies dzīvei ir saknes. Kad to izlasīju, pēc pāris dienām iegrozījās ekspress brauciens uz Latviju. Pirmdien sapratu, ka jābrauc, otrdien lidoju. Tas bija svētīgākais ceļojums vārda tiešākajā nozīmē. Veicu neticami operatīvu dokumentu sakārtošanu, it kā kāds stāvētu klāt, regulējot apstākļus, lai visu paspētu; pa vidam ārkārtīgi sirdssilti Saldus-Skrunda, tēta māsa, tēta brālis, kapi (pirmo reizi kopš bērēm pie tēta kapa. pārraudājusies, bet es sapratu, ka viņa tur nav), krusttēvs, Astrīda, pāris draugi, satiku Diānu live!!!, noraudāju gandrīz lielāko laika daļu aiz kaut kādas tādas ārkārtīgas pateicības par atcerēšanos, ka man ir radi un viņi ir tik mīļi. Tēta brālis un māsa ir tādi kā tētis!!! Nosvērtībā, iedrošinājumos, iejūtībā, sakarībā, inteliģencē, runas veidā... man daudz nevajag, lai paraudātu. Ja pajautā, kā man iet, es jau raudu ar tā, ka kāds - rads - ir pajautājis - bezmaz tēta balsī un manierē! Rakstot arī raudu. Šodien satikos negaidīti uz trīsstundnieku ar Aurēliju, atzītu latviešu jauno pianisti, kura arī mācīsies Ķelnē. Mierīgi, cilvēku nepazīstot, izstāstīt viņam visu savu dzīvesstāstu un raudāt bibliotēkas vidū. :)
Vai es mācīšos Ķelnē, tas ir cits jautājums, kurš tiks atbildēts burtiski tuvāko mēnešu laikā.
Vai es mācīšos Ķelnē, tas ir cits jautājums, kurš tiks atbildēts burtiski tuvāko mēnešu laikā.