Labi, redzot tās iekšējās šaustīšanas apmērus, kuriem, ja gribu mentāli un fiziski eksistēt kaut cik lietojamā formā, jādara gals. Ta vietā, lai pēdējās dienās vnk pilnībā izbaudītu sevis tik ļoti mīļoto vienatni, katru mīļu stundu iestresoju, par visu iespējamo, sākot no basic existence worries līdz pēc-pirmo-diriģēšanas-
nodarbību-aplauziena apsmadzeņošanai un saprašanai, kur patiesībā esmu nonākusi.
Tāpēc rakstīšu, cerot, ka izrakstīšu.
Protams, pilnīgā kaifā dzīvot arī ir grūti, ja tiešām nu reiz nezini, ko ēdīsi pēc mēneša. Darbi nav uz katra stūra. Stipendijas pirmajā gadā arī ne. Vai ir kredīti, to nākamnedēļ skaidrosim. Kredīti LV principā nav variants un darbs restorānā arī ne.
Es tiešām, gēnos iedzimts, neesmu no tiem cilvēkiem, kas var vnk chillot un relaksēt, ja zini, ka gaida atbildīgu darbu kalni.
Tad jāiemācās.
Pēdējie gadi vispāŗ ir viena liela nesavākšanās, un pēdējo reizi kārtīģi kaut ko mācījos, atklāti sakot... vidusskolā.
Reizēm, skatoties griezumā, liekas, nu no 1997-2010 ir riktīgi norukāts, tā, ka tiešām konkrēti un no 2010-2017 nav darīts principā nekas, vien sēdēts uz bāzes, kura acīmredzot ir afigennā, ja 7 gadus uz tās varēja vnk tā nosēdēt, dabūt bakalauru, principā visur iestāties, nesaprotu-kā dabūt darbus uz prof. skatuvēm un iestāties Eiropas lielākajā kondženē.
Tikai, nu, atpūtas laiki ir cauri. Visās ziņās. Es ļoti domāju par to, kā savākties, jo tieši tagad vajag, kaut patiesībā tieši tagad JAU jūtos nogurusi.
nodarbību-aplauziena apsmadzeņošanai un saprašanai, kur patiesībā esmu nonākusi.
Tāpēc rakstīšu, cerot, ka izrakstīšu.
Protams, pilnīgā kaifā dzīvot arī ir grūti, ja tiešām nu reiz nezini, ko ēdīsi pēc mēneša. Darbi nav uz katra stūra. Stipendijas pirmajā gadā arī ne. Vai ir kredīti, to nākamnedēļ skaidrosim. Kredīti LV principā nav variants un darbs restorānā arī ne.
Es tiešām, gēnos iedzimts, neesmu no tiem cilvēkiem, kas var vnk chillot un relaksēt, ja zini, ka gaida atbildīgu darbu kalni.
Tad jāiemācās.
Pēdējie gadi vispāŗ ir viena liela nesavākšanās, un pēdējo reizi kārtīģi kaut ko mācījos, atklāti sakot... vidusskolā.
Reizēm, skatoties griezumā, liekas, nu no 1997-2010 ir riktīgi norukāts, tā, ka tiešām konkrēti un no 2010-2017 nav darīts principā nekas, vien sēdēts uz bāzes, kura acīmredzot ir afigennā, ja 7 gadus uz tās varēja vnk tā nosēdēt, dabūt bakalauru, principā visur iestāties, nesaprotu-kā dabūt darbus uz prof. skatuvēm un iestāties Eiropas lielākajā kondženē.
Tikai, nu, atpūtas laiki ir cauri. Visās ziņās. Es ļoti domāju par to, kā savākties, jo tieši tagad vajag, kaut patiesībā tieši tagad JAU jūtos nogurusi.
Es ceru, ka viss nav neatrisināmi