Veseļojoties pa mājām (vispār man patīk šis laiks.. nu vāks. tik daudz vienatnes un patīk, un gribas), palasīju vecos twitter ierakstus. Tas bija jau pirms gada, kad klausījos un kaifā līdzi dziedāju šo Instrumentu meistardarbu 
Minsterē, arī tolaik biju apslimusi, kaut kāds connections tajā visā ir, kā viņu tobrīd mīlēju, katru vakaru debesīs sūtot domas pār-pusVāciju, un kā šoruden mūsu vairs nav, bet joprojām mīlu; kā viss bija un ir tik skaisti
Pienāk rīts no bērnības uz mājām
Starp atmiņām vēl brūklenāji aug
Pāri zemes ceļam manas dzīves pēdas
Cik ļoti mīļas un manējās
Ir šīs bēdas
Katrā ledājā
Ir dzirkstošs sākums
Un dedzinošas beigas