Par cik Maestro ir manā prātā un diemžēl sirdī joprojām teju 24/7, cemme un aizvainojums mijas ar ārkārtīgu mīlestību, tad nu šodien staigājot izkristalizējās:
Es mūsu attiecībās biju trīs virzieni:
1) Mūziķe;
2) Pēc katastrofām neatguvies bērns;
3) Sieviete.
Es mūsu attiecībās biju trīs virzieni:
1) Mūziķe;
2) Pēc katastrofām neatguvies bērns;
3) Sieviete.
Diemžēl es toreiz nemācēju šos novirzienus šķirt. Viss bija zem - principā bērns, un ārkārtīgi muzicēt griboša mūziķe, nokļuvusi paralizējoša liela ideāla priekšā, kura tomēr jau ir sieviete. Tieši tik muļķīgi, cik izklausās, arī bija.
Esmu viņam pateicīga: par muzikālo pabīdīšanu; par vienmēr gatavību palīdzēt, apčubināt, parūpēties; kā sieviete gan diemžēl ne es biju izaugusi (problēma - kontrasts starp to, ko gribi, un kur esi), kā arī ne viņš laikam dzīvē sapratis, ko nozīmē darīt sievieti laimīgu. Nejaucot šos trīs punktus vienu ar otru, vismaz galvā iestājas neliels miers. SIRDĪ GAN NĒ