elektra

pamodos vēlu un nepaveicu neko no ieplānotā, vienīgi pagatavoju visiem ēst un apčubināju kaķīšus. kašķīgas sarunas ar ābeli par lampiņām. dzīst ozolu brūces. pirmo reizi uz atvadām samīļoju visus, kuri palikuši.
*
"Es jau vilciena"
"Laimigu celu"
"Tev ari"
***
"Es jau makas"
"Es jau makas"
"Labi"
*
vilcienā maz cilvēku. drīz pārsēšanās. devāmies uz staciju, runājām par projektu, par atvadām, laikapstākļiem. klausījāmies islandiešu mūziku, ārā nevarēja saskatīt gandrīz nevienu dzīvu dvēseli, puteņoja sniegs. sajūta, it kā manu sirdi plēstu visos virzienos. elpoju sekli, krūtīs vakuumam līdzīgas sensācijas. esmu uzņēmusies skaļi nepateiktu atbildību visus izprast, parūpēties un pēc vajadzības arī pārmācīt. jūtos arvien apātiskāk par notikumiem, kas iet pret mani. domāju, ka tas beigās izrādīsies mans lielais miera noslēpums, vai arī tieši pretēji, nākotnes nemiera iemiesojums. nav ne mazākās nojausmas vai itin kaut ko daru pareizi, bet laikam jau, ja mana sirdsapziņa pašlaik jūtās diezgan viegla. dzīve ir grūta, bet es esmu grūtāka. manī nav šaubu, ka beigās viss izdosies.