Kāpēc vienmēr tā kā par vēlu, pēc visām attiecības destruktīvi ietekmējošajām drāmām?
No sērijas labāk vēlāk, nekā nekad
"Vieglums darba lietās, finansēs un attiecībās atnāk tad, kad vairs neliec īpašas likmes uz dzīvi un neko nebaidies pazaudēt. Tā ir PAZEMĪBA. Tas ir parasts GODĪGUMS PRET SEVI.Rītdiena nav paredzama. Gaidīt kaut ko nozīmē mānīt sevi. Visas gaidas noved pie mokošas sapratnes par to, ka ir ļoti liela atšķirība starp fantāziju un reālo lietu kārtību.Visa dzīves drāma rodas kopā ar vēlmēm. Jo augstāka likme uz konkrēto scenāriju, jo lielākas bailes, kas viss notiks savādāk. Un šis “savādāk” starp citu, var būt ne sliktāks par sagaidāmo dzīves sižetu. Taču vēlmēm ir tāda slikta īpašība – tās iedveš, ka jebkurš rezultāts, kurš atrodas ārpus vēlamā gaidāmā, ved uz nelaimi.
“Bēdīgā” ziņa: mēs visi nomirsim: visi zemes krājumi un uztraukumi šajā rakursā nav neko vērti. Priecīgā ziņa: bēdāties un pārdzīvot par to nav obligāti, dzīve ir līdzīga aizraujošam ceļojumam.
Katrs no mums atrodas līdzīgā lidmašīnā – brāžas uz priekšu savā tagadnē. Un mums ir izvēles iespēja, ir noteikta kontroles iespēja, taču visu personīgo brīvību nosaka pieredze un apkārtējā realitāte. Jebkurā sekundē var notikt kas negaidīts.
Tas ir biedējošs fakts, taču, ja ar to nesamierināsimies un nepieņemsim to, būs arvien grūtāk: tad realitāte kļūs par bezjēdzīgu nāvējošu cīņu ar neizbēgamo."
/I.Satorins/