Lielās dienas aizvadītas lielākoties nosēžot pie datora, cīnoties ar visvisādiem NATO politisko un citu jomu murskuļiem.. teikšu godīgi, ir pagrūti, nu vismaz ne tik viegli, kā biju sākumā iedomājusies.. bet nekas, es tikšu galā, tam esmu radīta, lai vienmēr ar visu tiktu galā. ir vēl bijušas pāris nepatīkamas atklāsmes šajās brīvdienās, bet par tām ne šoreiz un ne ar kādu citu reizi. Un beigu beigās jautājums: kas ir tas, kas reizēm liek pārdzīvot un stostīties, un svēti domāt, ka "he is the one" attiecību pirmsākumos, bet vēlāk spļaudīties, skurināties un viebt seju nu jau attiecību beigās.. ja šo mazo apjausmas posmu vispār var saukt par attiecībām un kur nu vel iedalīt vairākos posmos?