10 Marts 2010 @ 14:56
 

Es viņam neko nestāstu- savam tumšmatainajam princim.
Es nestāstu, ka viņš vienkārši ir vienīgā man pieejamā alternatīva vientulībai, nekas vairāk. Un tomēr, kamēr viņš aizmidzis guļ manā gultā, es zinu, ka vēl nekad dzīvē neesmu bijusi vairāk viena kā te, tagad, viņa klātbūtnē. Bet es nestāstu. Es sēžu un vēroju, kā miegā cilājas viņa krūtis, un laiks paiet. Laukā slapstās tukšās dienas ēnas, un brīžiem tas šķiet notiekam jau 100 vientulības gadus. Dzīve ir tikai sapnis, no kura mēs esam aizmirsuši pamosties.

 
+