| |
[6. Jun 2010|21:23] |
|
man bieži vien grūti saprast, vai kāds notikums noticis tikko vai sen, viss aizmirstas nenormāli ātri, bet tajā pat laikā nešķiet, ka laiks rit uz priekšu. nesaprotu, vai mani divdesmit septiņi ir daudz vai maz. vislabāk laika ritēšanu apzinos, aizejot uz kapiem un redzot ciparu uz tēva kapu plāksnītes - skat, kopš tā laika aizritējuši jau pieci gadi - pašai šķiet, tik nesen, bet jau vesela mūžība. muļķīgi, ka precīzi neatceros viņa nāves dienu, bet grūti kādam pajautāt, jo ne šo piecu gadu laikā, ne kādus pēdējos septiņus viņa dzīves laikā neesmu ne ar vienu runājot, viņu nosaukusi par tēvu, vienmēr tikai uzvārdā. bet tagad tāda uzruna izklausītos muļķīgi. |
|
|
