elektra

meitenei no Dzegužkalna

(pie kuras paliku pa nakti, ierodoties ar stundas ar pusi nokavēšanos (uzprasījos atbraukt ciemos, starpcitu, es) pa ceļam apmaldījos un uz soliņa no sirds parunājāmies ar kādu dzērāju policijas gaismās; kurai, vēl izrādās, netīšām biju arī uzzvanījusi video zvanā, kad uz atvadām apskāvu dzērājas vīrieti (dzērājai nepatīk apskāvieni); ierados ar izdzertu solītā lētā vīna pudeli; iztīrīju viņas kaķu kastīti piemēslodama visapkārt tai; lielāko daļu laika pavadīju uz zemes; tverkoju pīpējot iqosu, ko pazaudēju, lai angļu valodas lekcijā atrastu penālī)

ir granātābola kaķu mantiņa. to ievēroju pirms aizmigšanas, kad neizdevās nomaksāt sabiedriskā transporta sodu pēdējā dienā.

lieki piebilst, ka ar šo meiteni iepazināmies tajā pašā dienā. viņa pienāca pie mums, kamēr ar mīļo draudzeni (gleznotāju, kuru esmu pieminējusi jau iepriekš) sēdējām pīpētavā. runājām aptuveni piecpadsmit,  divdesmit minūtes par kaķiem, ka viņai ir divi, nedēļas nogalē būs trešais; viņai ir divas kaimiņienes, katra savā pusē - viena no viņām, sadzirdot, ka aiz sienas klepo, atnesa zupu, vārītas olas un salvetē ietītas maizes šķēles. vēl kaimiņiene ļoti skaļi klausās radio un naktīs aizlūdz par viņu.

nākamajā rītā viņa pagatavoja man kafiju, atkal piedāvāja rupjmaizes kārtojumu, atļāva iedot saviem kaķiem pa kārumam un iztīrīt viņu kastīti, pajautāja viedokli apģērbu pielaikošanā, transportā saudzīgi ielika mani morālā kaktā un skatījās acīs. šodien pirmo reizi pagatavoju granātābolu tēju pēc etiķetē norādītajiem nosacījumiem. kopš tās dienas viņa man bieži rādās sapņos, ko neatceros, un kopš tās dienas izlēmu patiešām kādu laiku nedzert. tagad arī es aizlūdzu par viņu pirms gulētiešanām.

Grīziņkalns. vasarā, iestājeksāmenu laikā, trolejbusā redzēju meiteni ar granātābola tetovējumu pie kreisā pleca. tā ir viena no visspilgtākajām tā perioda atmiņām.

vēlāk šodien viņas bildē ieraugu, ka arī viņai ir tāds tetovējums. varbūt tā arī bija viņa?