Tu izsūc manas asinis, un tās lejas pretīgi sarkanā krāsā, kā tās mājas siena, kuru nekad neesmu varējusi ciest, jo man vienmēr ir licies, ka tā mani nobendēs, un re, tā arī ira, tagad tās krāsa lobās caur manām vēnām un aiziet notekā, lai atšķaidītos ar podā nolaisto aizvakardienas zupu. Un es neko tev nepārmetu, jo varēju uzlikt plāksteri mazajam adatas dūrienam, ko radīji, jo labi zināju, ka spiediens manī ir pārāk liels, ka es izvirdīšu kā lava no vulkāna krātera, savā ceļā noslaukot visu un nejautājot, un neļaujot taisnoties.
Tu piepildi mani ar atšķaidītu limonādi, kuras gāze jau izgājusi vējā un tagad vēlies, lai saku paldies, bet tas tā nebūs, jo ne jau es esmu vainīga, ka tev trūka naudas, lai nopirktu šampanieti, lai remdētu šo kāri.
Un tagad mans balons ir pārsprādzis pateicoties nemainīgajam fizikas likumam, ka spiediens izplatās vienādi visos virzienos, tādēļ lūdzu, uzdāvini man paciņu plāksteru un noslēp adatiņu, ar kuru tu spēlējies, kad beidzi kreklam šūt trūkstošās pogas, lai beidzot saprastu dzīvi.