šorīt pamostoties, atkal nācās secināt, ka visur ir tikai tukšums un šaubas. skola jau atkal nogulēta, pareizāk sakot, visi procesi, kas man līdz 8 bija jāizdara, tika nahrenizēti manas dižās gulēšanas dēļ, līdz ar to - finito. ēst arī sagribējās. ehhhh. un vispār, nesaprotu, priekš kam man tas viss ir vajadzīgs, agrāk taču bija daudz vieglāk - tad bija nevis tukšums un šaubas, bet gan tukšums un cerības. kaut drusku, bet labāk. vismaz pagulēju no sirds. tagad gan trīcu kā suns, esmu jau laikam arī savā ziņā, bet ne jau tas, kas mūžīgi piedod un asti luncina. ai, ko tur daudz, laikam jau pie visa vainīgs rīts. lai jau tā būtu.