zanzibra - luke... i am your father

sēžu, dzeru kōlu, pirms tam izdzēru lielo krūzi kafijas. bet tas mani nekādā gadījumā neattur no miega, kas mācas virsū kā virsū mēdz mākties domu parazītiņi..

ēnīvei.. it kā ir daudz ko teikt, bet ir slinkums, nāk miegs un vispār es esmu izlasījusi tagad visu Harija Potera filmu trivia iekš imdb.com un jūtos zinoša tagad.

visādas domas, domiņas maisās pa galvu. ko vajadzētu, ko nevajadzētu izdarīt un kas ir obligāti jāizdara. viens no jaukākajiem notikumiem ir tas, ka esmu tikusi vēstures maģistrantūrā, kas nozīmē, ka man nevajadzēs zvanīt krustmātei un lūgt, lai viņa man sadabū darbiņu Maximā. thumbs up!

par ko es mīlu vēsturniekus? nu, arheologus in particular - viena no viņiem var mierīgi pieripināties klāt ar velō un ar neizsakāmu noguruma izteiksmi sejā pajautāt, vai mēs šodien negribam piedzerties? un netiek spriests par to, ka rīt 8 jābūt darbā, bet tiek spriests par to, ka šādam pasākumam nedaudz jānobriest un ka gribas dušā un tā. rezultātā - atlikām uz rītdienu.

visiem cilvēkiem, kuru telefōns atbalsta mūziciņu ielikšanu tajā, ir jābūt skaņdarbam The Imperial March. fantastiska mūzika, kas der ļoooooti daudziem dzīves gadījumiem, lai padarītu tos neaizmirstamus. īpaši jauki tas iederas tad, kad padsmit bērni ar ~4 gadīgu meitenīti rōzā šortiņos rindiņā dodas prom no izrakumu laukuma gar profilu. fantastika!

organisms lēnām laikam sāk pierast pie Torņakalna režīma. režīma, kas viennozīmīgi ir skarbākais režīms manā "fenomenāli" garajā izrakumu karjerā. man žēl to pirmkursnieku, kuriem šī skaitās prakse, jo salīdzināt šito ar Mežīti absolūti nevar. kaut gan arī Torņakalns has its moments.

Mana tauta, es esmu runājusi! neko no sevis izspiest vairs nevaru.... klausīšos The Imerial March! :D