Labi, savāc savu spainīti, savāc savu lāpstiņu, savāc savu Ilzīti un Pēteri! Ej! Ejiet visi, celiet pilis citā smilšu kastē, nespēlējieties, nerunājiet ar mani, garām ejot izmetiet manas grāmatas pa logu, uzspļaujiet, iesperiet. Dariet tā, dariet ko gribiet. Es nekliegšu un neraudāšu, es nepielūgšos un neplēsīšu matus. Vairs nē. Šoreiz vairs nē. Kāda jēga? Pasaki kāda? Vai tas padarīs notikušo par nebijušu? Vai tas liks aizmirst? Pat, ja liktu, es izvēlos atcerēties. Atcerēties, lai sagaidītu nākamo smilšu piļu zemestrīci kā kārtējo un neraudātu sen izraudātas asaras.