Vientuļš kliedzējs uz tilta - nesadzirdēts. Kliedzēja balss tuksnesī - bezcerība. Spalgs, nemainīgs tonis.
Cilvēki pagriež muguras uz tām ir rakstīts “aizveries”.
Viņš kliedz, tā sarunājas ar pasauli, ar Dievu.
Uz katra tilta ir pa kliedzējam, kas kliedz par pasaules galu, par to, ka debesis vēl nekad nav bijušas tik tuvu. Par to, ka visi kuģi jau ir aizpeldējuši okeānā – jaunās pasaules meklējumos. Jaunā pasaule Amerika izrādījās tik viegli sagraujama. Arī šim laikam vajag savu Jauno pasauli. Bet kur? Kur tā ir? Kliedziena attālumā no sirds.
Tilts savieno upes abus krastus, neprasot, vai upe to vēlas vai nē. Virs tilta paceļas kliedziens un ienirst upes dzidrajā asiņu straumē. Tas ir aizlūgums par katru pašnāvnieku, kas nolecis no tilta, aizlūgums par katru slīkonīti, ko upe ienes jūrā. Depresijai un skumjām še nav vietas, gaiss ir kliedziena pilns. Katra molekula kliedz par to, ka dzīve ir skaista, par to, ka dzīve ir īsa. Par neizmantoto, noklusēto, par to, ka ir vēlāks nekā tu domā. (Ehh, jāaizskrien iedot mammai buču!)
Kliedziens ir tik skaļš, ka to reizēm nevar dzirdēt. “Un viņš cēlās un apsauca vējus un iestājās pilnīgs klusums” (Mateja ev. 8:26). Tas bija tas mirklis starp sekundēm, kad kliedzējs ievilka elpu. “Āāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāā
Pasaule neapstājās, viss bija tā, kā bija. Ikdienas gaitas turpinājās, reizēm paklūpot un nobrāžot ceļus, bet visā visumā mierīgi. Joprojām kāds mira no bada, joprojām kāds kādu krāpa, joprojām miljoniem donoru dvēseļu tika transplantētas mākslīgās azotēs.
Gājēji gāja. Kliedzēji kliedza.
Tikai upe var mūs jūrā ienest. Jānoslīkst, lai peldētu mūžīgi, lai kliegtu mūžīgi. Kliedzējiņš jau sen ar savām balss saitēm ir aizsējis kurpes sev un gājējiem. Viņš jau sen kliedz pasaules dvēseles dziesmu. Izdzied daudzbalsīgi visus priekus, asaras, grēkus un lūgšanas.
Bet, kad dziesma beidzas, kad ērgļi vairs neklaigā, kad ugunskurs izdeg, kad pagaļu nav un visi tilti šķiet nodedzināti, kliedzēja balss skan kā bēru zvans, kā pēdējā, izmisīgā pieķeršanās šai pasaulei.
Kad es piedzimu, es kliedzu. Līdz mamma nolika mani uz sava vēdera, un es apklusu. Arī mana nāve būs kliedziens. Kad reiz ar salnām pazudīšu un pa baltām dzelzceļa sliedēm aiziešu debesīs, es kliegdama iebridīšu savā pēdējā saulrietā virs upes... Virs jūras... Un kliegšu visskaļāk. Līdz Tētis noliks mani uz sava vēdera. Un es klusēšu...