klusi čukst sniegi un pār debesīm pārlaižas pēdējie putnu kāši. pilsētas logos pavisam lēnītēm nodziest gaismas, bērni pūš smagas miega elpas un vientuļie dodas klusās nakts pastaigās. tie veras saltajās, zvaigžņotajās ziemas debesīs, kur dienvidos noklust dziedošie gājputni un tāpat kā es ilgojas pēc apsolīta klimta skūpsta. uz to visu lūkojos caur aizsvīdušu logu, kas ūdens lāsītes sarausis kā tādu vilnas segu diendusas laikā, dodos līdzi viegli krītošajām sniegpārsliņām un, kad tās iesnaudušās ceļmalu kupenās, čukstus tām vēlu skaistus sapņus.