Ja nu es kaut ko šajās brīvdienās iemācījos, tad to, cik svarīgi ir būt laimīgam. Un līdz ausīm iemīlējušamies. Citādi tas nestrādā, vai vismaz smagi buksē.
Ir brīži, kad enerģija iekšā pilnīgi mutuļo un liekas, ka tūlīt, tūlīt jau nāks pār malām pāri. Un seja izstaro neviltotu laimi, tādu laimi, ko nesniedz nekas cits uz šīs pasaules - sava veida iekšējās saules eksplozija. Tā sajūta uz brīdi liek lidot. Vismaz tā es to redzēju, skatoties no malas.
Bez tās sajūtas nav īsti ne krāsas, ne garšas šai dienai. Nav laimes. Un tas, manā uztverē, šo dienu padara par neko - sulīgu un treknu neko. Es esmu redzējusi arī tādus cilvēkus, tāpēc man ir dota lieliska iespēja salīdzināt un izvērtēt, ko nozīmē laime un ko kaut kāds nebūt aprēķins un prāta nevis sirds vadīts lēmums.
Vēl kārtējo reizi apstiprināju savu priekšstatu par dejošanu. Tajā brīdī, kad vairs ne reizi kaut vai bezsakarīgi nepastampā pa riņķi kaut kas ir zudis. Es nezinu cik daudz vai maz bet ir iztrūkums. Lai gan, iespējams, tas ir no mana dzimuma skatu punkta.
Bet, manuprāt, deja ir vēl viena forma kā izpaužas kopība. Laikam.
________________________________________
Tātad debesis pirms negaisa ir fantastiskas. Un skaidra zvaigžņota nakts ,lāpu apgaismotā jūras krastā, kad fonā klab pašas zobi, arī.
Pietrūka zābīšu ar ko droši brist pa padomju laika krasta nocietinājuma līniju. Kā arī nebija galīgas pārliecības par saviem spēkiem un iespējām tikt pašrocīgi atpakaļ virszemē, tāpēc arī pazeme, iesaukta par "zemūdeni", izpalika. Lai gan tā drošvien tāpat bija neliela un neveda necik tālu nocietinājumā.
Kādi gandrīz 500 km brauciena pie stūres uz beigām radīja krampi sēžamvietā. Nav nemaz tik viegli visu laiku spiest pedāli.
Ceļš uz kaķu pilsētu ir reti vienmuļš maršruts, kuru līdz kaulam spēj izbaudīt tikai gleznotājs ainavists un pat tam iespējams, ka uz beigām jau pieriebtos. Man jau ne pirmo reizi to mērojot likās, ka es pie stūres drīz izbesīšos no garlaicības. Tāpēc ik pa laikam nomainīju priekšā braucošo mašīnu, lai ieviestu vismaz kaut kādu krāsu un formu dažādību.
Šobrīd izbaudu kāpostu terapiju. Bet laikam, ka palīdz.
Ir brīži, kad enerģija iekšā pilnīgi mutuļo un liekas, ka tūlīt, tūlīt jau nāks pār malām pāri. Un seja izstaro neviltotu laimi, tādu laimi, ko nesniedz nekas cits uz šīs pasaules - sava veida iekšējās saules eksplozija. Tā sajūta uz brīdi liek lidot. Vismaz tā es to redzēju, skatoties no malas.
Bez tās sajūtas nav īsti ne krāsas, ne garšas šai dienai. Nav laimes. Un tas, manā uztverē, šo dienu padara par neko - sulīgu un treknu neko. Es esmu redzējusi arī tādus cilvēkus, tāpēc man ir dota lieliska iespēja salīdzināt un izvērtēt, ko nozīmē laime un ko kaut kāds nebūt aprēķins un prāta nevis sirds vadīts lēmums.
Vēl kārtējo reizi apstiprināju savu priekšstatu par dejošanu. Tajā brīdī, kad vairs ne reizi kaut vai bezsakarīgi nepastampā pa riņķi kaut kas ir zudis. Es nezinu cik daudz vai maz bet ir iztrūkums. Lai gan, iespējams, tas ir no mana dzimuma skatu punkta.
Bet, manuprāt, deja ir vēl viena forma kā izpaužas kopība. Laikam.
________________________________________
Tātad debesis pirms negaisa ir fantastiskas. Un skaidra zvaigžņota nakts ,lāpu apgaismotā jūras krastā, kad fonā klab pašas zobi, arī.
Pietrūka zābīšu ar ko droši brist pa padomju laika krasta nocietinājuma līniju. Kā arī nebija galīgas pārliecības par saviem spēkiem un iespējām tikt pašrocīgi atpakaļ virszemē, tāpēc arī pazeme, iesaukta par "zemūdeni", izpalika. Lai gan tā drošvien tāpat bija neliela un neveda necik tālu nocietinājumā.
Kādi gandrīz 500 km brauciena pie stūres uz beigām radīja krampi sēžamvietā. Nav nemaz tik viegli visu laiku spiest pedāli.
Ceļš uz kaķu pilsētu ir reti vienmuļš maršruts, kuru līdz kaulam spēj izbaudīt tikai gleznotājs ainavists un pat tam iespējams, ka uz beigām jau pieriebtos. Man jau ne pirmo reizi to mērojot likās, ka es pie stūres drīz izbesīšos no garlaicības. Tāpēc ik pa laikam nomainīju priekšā braucošo mašīnu, lai ieviestu vismaz kaut kādu krāsu un formu dažādību.
Šobrīd izbaudu kāpostu terapiju. Bet laikam, ka palīdz.
Domu fons: J.S.Bahs - Harpsichord Concerto in F minor BWV 1056 - III Pr
Atstāt domu