23:27 - Man besī
Jā, tā nu tas ir, bet man besī, ka viņš (tētis) var uzslavēt mani par sasniegumiem skolā (bieži), par sekmēm sportā (ne īpaši bieži), par viskautkādiem pozitīviem darbiem (arī ne visai regulāri), bet nevar mani paslavēt. Nu MANI. Mani, kas arī varbūt neko nesasniedz, kas kļūdās un notizlojas.
Nu fcuking not fair
nu tā reizem notiek...;)
nevaraj ucitus par to tiesāt, neatkārto tēva kļūdas, viņs jau to neapzināti dara.
nu droshvien, ka speciaali tas nav... bet padomaa, man ir piekaarts taads kaa veiksminieka - supertalanta shtamps. un vieglaak no taa nepaliek, jo kljuudiishanaas tiek uzskatiita par kko diivainu, netipisku, hmmm, apkaunojoshu(?), brrr, baigais sviests panesaas. bet apmeeram taa arii ir:/
nu, bet kam Tev uzslavas? padomā par to...kādēļ tev ir vajadzība, lai kāds teiktu, ka Tu esi laba meitene, vai no tā Tu paliec savādāka? tas ko maina?
Tu esi kāda esi un pārējais ir tāds maz nozīmīgs...
man pietiktu arii, ja pateiktu, ka mani miil (nuuu, senciitis), neskatoties uz to, kaa un kas man sanaak un nesanaak
ek, kādēļ ir vajadzīgi šie visi apliecinājumi, to es nejautāju Tev, bet vispār.
tā ir tāda vājuma izpausme, bet nē es arī esmu jūtīgs cilvēks, bet...pret šiem vārdiem man ir kaut kādi kompleksi....
nezinu, man vispaar laikam ir zema pashapzinja vai kas. man biezhi vajag, lai atkaarto, ka viss ir ok, ka mani miil uc
vienkaarshi, lai es justos droshi