30 July 2010 @ 11:29 pm
 
Nedēļas kopsavilkums.

Pirmdiena - trīs stundas bleķa bundžā uz riteņiem ar ierobežotu piekļuvi skābekliem. Auksts. Mantu kaudze un visai pamatīgs vēsums, kas izskrien cauri nerviem un muskuļiem, izkāpjot no autobusa. Piepūšamais matracis.

Otrdiena - jauna pilsēta, konsultācija. Arhitektūra vienkārši fantastiska. Dažām mājām gan jau jūtama gadu simteņa elpa, bet tas nemaina greznumu, kas kontrastē ar fasādes dēļu vecuma pelēcību un logu rūšu visai neestētisko plastisko ķirurģiju pēc nepatīkamiem bojājumiem. Diena bija lietaina, kas liedza klaiņojumus, jo piemērots apģērbs vēl nebija pat izkustējies no Rīgas. Vakars turpinājās ar Hektoru un Kōlu. Kaut kas tāds man pat ļaunākajos murgos pēdējos gadus vismaz piecus nebija rādījies. Bet izrādījās tīri dzerams.
Tam sekoja kliedzieni, kas lika sarauties un vēlēties, kaut es neko nebūtu dzirdējusi. Tad apmulsums. Visbeidzot miegs.

Trešdiena - izrādījās karstāks nekā izskatās. Ēka pretī policijai bija laba. Hesīša minimegaburgers bija neliela vilšanās, jo salātu lapas šķiet sakapātas tāpēc, lai kristu laukā no burgera un neviens viņas tāpat neēstu un nezaimotu neveselīgajai industrijai.
Māja aiz zemūdeņu sienas ar, konkrētāk, tās jumts bija dievīgs. Manuprāt, labākais no visa brauciena. Uz tāta es varētu sēdēt un sēdēt.
Secināju, ka man vairāk būtu jālien vietās tikai kopā ar savu dzimumu, jo pretējais izlutina velkot augšā un ceļot lejā. Kaut kā stulbi sanāk, ka tad, kad man pašai vajadzēs, būs viens vienīgs fail.
Vakarā tapa kartupeļi. Ņamma.

Ceturtdiena - no rīta pelde. Laba pelde, par ko liecināja vidēji siltais un salīdzinoši tīrais ūdens. Par siltuma pakāpi var spriest pēc tā... nu pēc tā, ko gan jau, ka liela daļa tāpat ir secinājuši, bet skaļi parasti savu viedokli neizpauž.
Tālāk sākās cīņa ar mājas lapas skici. It kā es visu dienu kaut ko darīju, bet līdz vakaram gāja uz priekšu sasodīti lēni. Punktu pēdējā worda dokumentā pieliku īsi pirms diviem. Gulēt aizgāju jau laikam pēc.

Piektdiena - no rīta liekas, ka acis pašas krīt ciet. Zivju pirksti. Tad susurs mani pavada uz ķirša skaldīšanu nepilnu 4 stundu garumā. Es skaldu, bet līdz valdīšanai pār to sasodīto ogu vēl tālu. Beigās izķimerēju interjera priekšmetu kopu. Pilnīgākais orģinalitātes trūkums. Toties neīstenots palika burinieks, maska, vēdeklis, tējkanna un dažādi citi nieki.
Tad lielā pauze. Dodamies uz Čili picu. Man ir lielāka ietilpība nekā susuram. Personīgs fuj man. Tad jau pienācis laiks prezentēties. Ar šo un to jau kā vienmēr nošāvu greizi, kā parast tam pieklājas būt. Esmu bišķi rauta un nesasniedzamu perfekcionismu. Kamēr es tur beru vārdu plūdus par CA muzeja mājaslapu tikmēr susurs atradis "paņem mani" grāmatu plauktā lapu kopu ar nosaukumu "Civilā aizsardzība". Tā laikam ir laba zīme, ja šādus štruntus dzīves sakritību rebusā vispār ir vērts ņemt vērā. Atpakaļ ceļs tiek pirkts līdz Saldum, bet kā nu gadījies kā ne, tad Saldus jau ir gabalā un priekšā rēgojas Rīgas monumentālie firmu iepirkšanās centri un stiklotās ēkas, kas , manuprāt, agri vai vēlu pārvērtīsies par tukšām būdām, bet protams, ka es to nevienam nenovēlu. Susurs teica, ka es bezjēgā tarkšķu, kā jau sieviete, bet man laikam bija aizgājusi ciet sviesta čakra, jo gar acīm slīdeja asfalts, kas pirms kāda laika tika braukts ar riteņa riepām. Tomēr būtībā es vervelēju pilnīgu sūdu un man ir žēl, ka susurs nemāk izslēgties saglabājot iespaidu, ka klausās, jo šobrīd arī man pašai tas šķiet ūber garlaicīgi.

Kopumā man gribas Liepāju, bet Rīgu pamest liekas savādi, biedējoši un savā ziņā nepatīkami.

Viens no lielākajiem ieguvumiem no šī brauciena ir Photoshops, kas priecē manu sirdi pēc tik ilgas jebkādas bilžu rediģējamās programmas prombūtnes.