Tam beidzot ir pielikts punkts. Viss. Basta. Vairs nevienu no tiem mūļiem piespiedu kārtā nebūs jāredz! Nekad!!! To patiešām ir vērts svinēt! Un katru reizi es apņemos, ka ar nākamo kolektīvu sadzīvošu labāk, būšu draudzīgāka, atvērtāka, bla bla bla bla... Un še tev! Nekā! Viņi kļūst tikai vēl šabloniskāki un attālāki no tā, ko ir iespējams dien dienā paciest. Un pietam viņi vairojas! Bet viņi vairojas tikai manā tuvumā. Citur nē. Citur ir arī jēdzīgākas sejas, tikai tās ir tālu. Relatīvi tālu. Lai gan, kas vispār ir jēdzīgāka seja, ņemot vērā, ka man ir alerģija pret gandrīz visiem.

Manā istabā stāv daudz, daudz skaistas rozes. Tieši tā kā es to vēlējos. Šādi varētu katru dienu, lai gan tad tas vairs nešķistu tik īpaši. Bet vienalga katru reizi uz viņām paskatoties gribas smaidīt. Es tur redzu cilvēkus.
Un arī aiz dzeltenas lilijas (gan pēc nelieliem paskaidrojumiem) es redzēju cilvēku un tad tā krāsa jau izskatījās daudz labāk.

Ārā beidzot līst. Beidzot! Šurp braucot mašīnas piriekšējais stikls ik pa brīdim pārvērtās gandrīz necaurredzamā peļķē, kurā atspīdēja tikai baltas un sarkanas gaismiņas un ik pa brīdim kaut kur no pelēkuma dzīlēm iznira mazas, baltas strīpiņas, kas jau pēc sekundes daļas atkal ienira asfalta jūrā.

Es rīt taisīšu biezeni, milzīgu un biezu biezeni. Un man būs krējums ar biezni.

Man pietrūkt bilžu uzlabojamās programmas. Pašai nesanāk pie tādas tikt. Es gribu geeku princi ar jaudīgu datoru, kas atjātu ar ātru interneta pieslēgumu un izglābtu mani no programmas iztrūkuma kalna... Vai arī vienkārši kādu labu cilvēku ar stapu un atslēgu.

Novēlojusies ainiņa no ofisa dzīves: Es ienīstu skavotāju! Un atskavotājs izskatās pēc vampīra, kas izsūc saspraudes sulu no papīra.