| :) |
[Aug. 17th, 2004|09:56 am] |
Šitā diena sākās labi. Kāds bija nolēmis atgādināt, ka cilvēki ir diezgan pozitīvas būtnes.
Jauki, ka ir kāds, kas par tevi šad un tad iedomā.
Draudzene atnesa brokastīm burkaņus, daži piesolīja varžu bildes :)
Ek, jauki!
Turklāt, šorīt esmu drausmīgi skaista! Vo tā!
Naktī gan rādījās ārprātīgi murgi, bet tāpēc jo labāka šķita atmošanās.
Sapņa saturs tjipa tāds - kaut kāda kapliča, kaut kādi kapi. Skolas pagalmā (nafig man visu laku skola ar kapiem sapņos jaucās, nezinu). Kaut kādā sakarā iegājām tajā kapličā. Tur stāvēja aizvēts veclaicīgs zārks. Kapliča iekārtota pa pusei kā istaba, jo tur dzīvoja kaut kāds nācītājs, kas parasti vadīja visas šeit notiekošās bēres.
Viņš uz tā zārka parasti gulēja.
Mums ienākot, mācītājs piecēlas, bet kaut kas vēl viņam bija gulējis blakus. Izrādās, ka tas ir kaut kāds viņa taisīts zombis, kas mums mēģināja uzbrukt. Taču viņš bija tik sapuvis, ka es viņu diezgan viegli saplēsu gabalos (zoodārza atmiņas).
Zārkā, izrādās, bija iespundēts vēl viens tāds pats.
Iespundētā zombīša tapšanu mēs (kas bija "mēs", neatceros) jau skatījāmies kā filmu. Savulaik tas cilvēks bijis mācītāja palīgs. Tad viņš tika iespundēts krāsnī un labi nokūpināts, lai nebojājas (Diskaverī filmas par kaltēto galvu tapšanu ietekme) un visādi citādi apstrādāts.
Un tad es atnācu mājās, bet manam Ņuņņim bija notrūkusi aste! Tas bija visbriesmīgākais gabals! Attiecību skaidrošana ar manu veci - kas norāva kačim asti. |
|
|
