Man tā velk uz pinkšķi šovakar, ka es varētu ielīst zem segas, iebāzt degunu vienā no saviem jaunajiem spilveniem un piepuņķot to līdz nemaņai. Nu, ir tāds noskaņojums un viss. Es nevaru neko izdarīt. Man tik ļoti viņa pietrūkst.. lai kā man labpatiktos domāt, ka es esmu (vai gribu būt) pašpietiekama, man tomēr arī vajag savu stipro plecu blakus un silto azoti, kurā ieritināties, kad pasaule apnīk.

Besis.