Carpe · Diem

Viss notiek tā, kā tam jānotiek. To apgalvoju tik droši, jo tā patiešām arī ir (loģika!). Jebkas, kas ar tevi notiek, vai tas ir labs vai slikts, jebkura vieta, kurā esi vai cilvēks, kuru satiec - tam visam tā ir jābūt. Pieļauju, ka tas patiešām ir jau iepriekš izplānots. Bet tavs, cilvēka pašnoteikšanās moments ieslēdzas tajā brīdī, kad tu vai nu saproti, vai nesaproti, vai vari no šī notikuma, vietas, lietas vai cilvēka kaut ko paņemt - arī no sliktiem pasākumiem vari iegūt ko labu, kaut vai to, ka - nē, es tā nekad. Ļoti labi! Jā, tu izpsihojies, negribi tur būt, šausminies par kaut ko, bet - tu no tā šā vai tā kaut ko iegūsti, ja vien pats to apzinies. Cik bieži neesam atjēgušies, ka - "ja es tagad nebūtu te, es nekad nedomātu par nokļūšanu tur" - šādu piemēru ir kaudzēm. TAVS moments ir tad, kad TU sāc domāt, kad TU paņem vai nepaņem kaut ko, kad TU izdari izvēli. Pareizi jau man te Priede teica un savās grāmatās rakstīja - visa tava dzīve ir viena vienīga izvēle.
Principā jā, - viss pa lielam ir izplānots, kur būsi un ko satiksi, BET tajā brīdī, kad tur esi, you lead the party and no one else. Tieši tāpēc es tik ļoti sajūsminos, pat pieķeros cilvēkiem, kuri redz, dzird un domā, kur var redzēt - jā, viņš kaut ko nojēdz. Tas ir kruti, ja tā var, un principā tieši tā arī vajadzētu būt.
Jautājums par, piemēram, katastrofām, kas atnāk nelūgtas - jā, tur joprojām atbildēt nevaru, kāpēc tā ir - katastrofa notiek un tā neprasa cilvēkam, vēlās viņš to vai ne. Šādā aspektā atbilžu pagaidām man nav,
bet visu taču nevar gribēt, vai ne?