…tu raudi kad neviens tevi neredz… bez spēka atnāci mājās, kaut ka izģērbies, meties uz divanu… un asaras lēni tuvojas kaklam… tu skaļi raudi… nav neviena no ka kautrēties… tu slāpi nost un pati sev atgādina apvainoto bērnu…kaut ko murminā… un nemanāmi sev sāki aizmigt…
…pēc tam tu pamodīsies un dzīvosi tālāk…
…un es raudāju…
sēdēju vannas istabā un klusi raudāju…bez īpaša iemesla…nē, iemesls tomēr bija… iemesls ir visā kas ir bijis un ir šobrīd… vienkārši kamēr neviens neredz sagribējās mazliet paraudāt… klusi, bez raudam, neilgi… bet par visu… lai kļūtu vieglāk, lai nomest visu kas nomāc no iekšpuses, lai saprast ka laiks patiešam ārstē un par visu gribas raudāt daudz retāk neka agrāk… |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
