multisulinj - mirgojošās tālugunis

esmu sākusi vairāk rakstīt privāti, nekā publiski vai vismaz tikai draugiem pieejami. laikam jau pamazām ieslēdzas instinkts nosargāt savu mazo, skaisto pasauli kā tādai zvērojošai lapsu mātei sīciņus, pīkstošus mazuļus un viņu samtainos purniņus. un vienmēr liekas, ka neviens tā īsti nesapratīs manus pīkstienus un nekad neprotu izpīkstēt tā, lai tas izsaka visu un nepārprotami.

vispār galvā mīt doma kaut kur kaut kā rakstīt pilnīgi anonīmi, bet publiski.