Aizšķilt sērkociņu, pielikt liesmu zāles šķipsnai, ievilkt plaušās dūmus. Aizturēt elpu, izelpot, pasmaidīt. Tagad nedomāt. Runāt, dziedāt, smieties, dejot, vērot debesis - vienalga ko, tikai nedomāt. Un karma būs balta kā sniegs.

"Piedrāzt to visu," maigi nočukstēju. Toms atbildot pasmaidīja. Artūrs gulēja zālē un, šķiet, nemaz mani nedzirdēja. Edgars bija teltī. Tātad visi piekrita. "Piedrāzt pasaules galu un sākumu, piedrāzt pagātni un nākotni, piedrāzt cilvēkus un dievus, piedrāzt Budu un Jēzu, piedrāzt pasauli un aizsauli, piedrāzt domas un šaubas, piedrāzt atmiņas un bažas, piedrāzt to visu. Apriebies. Apriebies," murmināju pie sevis.

Appīpēties un aizmirsties. Tikai nedomāt. Domas ir visu nelaimju pamatā.

Tags: k_u