tvillingarna - Zirnekliene

Ak, jā, un ielikšu vienu darbu. To pagaidām laikam tikai 2 cilvēki redzējuši. Viens no tiem bija skolotāja. Literatūras mājas darbs taču :D


Stāsts.
Zirnekliene.

Ha, es biju viņas rokās kā lelle, jā, tieši tā. Kā striķu lelle. Es rīkojos it kā tiktu raustīts aiz neredzamiem striķiem. Es taču jums saku, kā lelle. Protams, šī apjausma nāca tikai vēlāk. No sākuma es jau neko nenojautu. Es nevēlējos neko nojaust. Jā, līdz tam vienam liktenīgajam vakaram, kad ieraudzīju viņu smejam (un arī mazliet vairāk) kopā ar citu. Ak, es nemaz nebrīnītos, ja viņi smietos arī par mani. Par manu muļķību, par manu lētticību, naivumu.
Kaut ja tā labi padomā, es pat vēl tad kādu laiku neapjautu to. Laikam jau tās, sasodītās zirneklienes austie pavedieni bija pārāk spēcīgi. Bet tagad tam jau vairs nav nozīmes, tagad, kad to visu saprotu. Tagad es rīkošos. Ak, kā viņa to nožēlos, ja vien jūs spētu to iedomāties, un arī sajust manu prieku.
Kaut tikai es spētu atcerēties, kā tas viss sākās... Ak, kā es par to priecātos. Es jums tad izstāstītu, lai arī jūs neiekrītat viņas tīklos, bet tas diemžēl nav iespējams. Manas smadzenes liedz man atcerēties mirkli, kad zaudēju savus spārnus un ieguvu tikai striķus, ar kuriem viņai pār mani valdīt. Kaut ja labi padomā, tad tas jau visdrīzāk nenotika strauji, jo mēs taču kopā bijām ilgi, vairākus gadus. Visdrīzāk šis arī ir tas iemesls, kāpēc es nemanīju, kad sāku visu darīt kā viņa to gribēja, kad gribēja, kā sāku savu dzīvi pakārtot tikai un vienīgi viņas iegribu izpildīšanai. Kurā brīdi kļuvu no viņas atkarīgs, kaut viņa tajā brīdi bija kopā ar citu. Smējās, priecājās un baudīja visus priekus, bet es uztraucos.
Bet tas nekas, es kā krauklis pusnaktī pārlaidīšos, nemanāms un nedzirdams, un apēdīšu viņu, kā jau kukainim pieklājas. Viņa pazudīs no manas dzīves un es no viņas dzīves, bet nedāvāšu viņai to prieku saprast, kurā brīdī tas notika.
Bet nu pietiks izplūst manos indes plūdos. Jārimstas, jāsakārto domas, jāizdomā veidu kā pienācīgi atriebties. Tam visam vajag mierīgu galvu. Es nedrīkstu vairāk ļauties jūtām. Man jātiek līdz plānam, vismaz kaut līdz idejai. Un diemžēl arī tad es jums to neatklāšu, jo vajag intrigu, jo tā ir visas dzīves sāls. Tas paliks tikai starp mums abiem. Uz mūžu, uz aizmiršanu...
Atvainojiet, es tikko atcerējos, ka esmu aizmirsis visas pieklājības normas, un nemaz neesmu jūs ar sevi iepazīstinājis. Tas ir nepiedodami, bet es centīšos to kaut mazliet vērst par labu, un lai vairāk nevilktu garumā atklāšu savu vārdu - Juki Tsubasa. Starp citu, japāņu valodā “tsubasa” nozīmē “spārni”. Vai nav dīvains uzvārds priekš tāda kā es? Tādam, kuram nav vairs spārnu? Ja mani senči to zinātu, viņi noteikti visi kaunētos, bet lai ir miers viņu mirušajām miesām. Nepiesaukšu viņus vairs un turpināšu.
Augumā es arī neesmu diezko liels vai mazs. Vidusmēra cilvēks. Ar melniem, gariem, koptiem matiem (tie ir mana rota, mans lepnums) un sarkanām acīm. Acīs man, protams, ir kontaktlēcas, kuras padara viņas sarkanas, jo redziet, tai dēmonsievietei, zaļas acis radot nemiera sajūtu, un vispār viņai esot sliktas attiecības bijušas ar zaļacainiem vīriešiem. Es gan vēl joprojām nesaprotu, kā kontaktlēcas spētu mainīt vīrieša dabu? Un kāpēc viņa vēlējās sarkanas? Nav pat dabīgas. Nu jau tā arī ir pagātne. Es atgriežos pie savām paša acīm. Man arī vairāk nebūs jādzird tādas muļķības, es vienkārši viņās neklausīšos. Es mācīšos no kļūdām, un paskatoties atpakaļ, man visi tie gadi liekas kā sapnis vai murgs. Pats īsti nezinu, ko domāt. Jūtos kā kritušais eņģelis. Manī visu jauko nomaina nejaukais, pilnīgi pretējais. Un pat ja salīdzinājums nav īstais, tas man vienalga liekas visprecīzākais.
Atzīšos jums es godīgi. Es jau kādu laiku plānoju savu atriebību, bet nespēju neko izdomāt. Neviļus rodas asociācijas ar zālē palaistu dzīvnieku, kurš turēts gadiem būrī. Viens un apjucis. Nespēdams sakārtot savas domas. Uzsvars uz savām domām, jo kā nekā pēdējos gadus es tikai domāju par viņu un viņai. Nekā nebija no manis. Ak, tā sasodītā zirnekļu mātīte! Tā sapīt savos tīklos.
Tomēr, ja tā padomā par to visu – vai labākā atriebība nebūtu vienkārši savākt visu un aiziet prom, neko nesakot? Atstāt viņ, ignorēt, lai saprot nodošanas sāpi (ja vien viņa ir ko tādu spējīga just)? Cilvēki jau saka, ka visneciešamākais ir palikt vienam un ignorētam, neko nezinošam. Lai gan, vienmēr jau pastāv iespēja, ka viņai tas viss būs absolūti vienaldzīgs. Varbūt pat viņa jau to klusībā pati vēlējās, tikai nevēlējās atteikties no viegli iegūtajām vērtībām? To diemžēl nezin neviens cits, izņemot viņu pašu.
Bet nē, nospļauties par to! Man ir vienalga. Viņa taču nav pat vērta, lai atriebtos. Jā, viss ko darīšu, būs tāpēc, lai man, man un tikai MAN būtu labi. Lai saņem pelnīto tā zirnekliene, dēmons, cietsirde! Es nekad neko vairs nedarīšu, kas kaut mazākajā mērā, skars tevi... Nekad! Neko!