sapņojam

neziniitis:

Tas, ka pēc pirmās trakās darba dienas, nespēju pat trijos naktī aizmigt par picām domājot un pēc tam vēl visu nakti sapņot par picām, pamosties ar pirmo domu par picām - normāli. Gadās ne?

Bet ne par to ir stāsts. Vienbrīd cītīgi centos panākt apzināto sapņošanu. Man izdevās vienu reizi. Bet pēc tās vienas reizes es sapratu, ka neesmu gatava vēl tādam līmenim. Cūcības tai sapnī sastrādāju. Izlēmu apzināto sapņošanu neizkopt.

Šorīt pamodos un sapratu, ko sapņos man tiešām vajag izkopt - to pašu ko dzīvē. Un tikai šorīt es sapratu, ka es nekad neesmu savā sapnī kaut ko teikusi, lai citus ietekmētu, ietekmētu norises gaitu, kaut ko uzstājusi. Šonakt sapnī es ne tikai kaut ko kontrolēju, bet pat pamatīgi pabļaustījos, kad man lika nejēdzīgi gaidīt (viņi bija pelnījuši, bet tā draudzīgi pabļaustījos). Interesants fakts - es sāku kļūt noteicēja pār savu dzīvi.... un izrādās ne tikai dzīvē. Mani parasties sapņi ir ar pasīvu manis piedalīšanos. Bēgu, izvairos, sevi glābju, piespiedu kārtā nākas meklēt visādas maģiskas lietas, lai izglābtu kādu. Bet te pēkšņi es komandierēt sāku vesalu pulku. Hmm...

Secinājums pavisam vienkāršs. Kā dzīvo, tā arī sapņo. Kā arī izkopt vairāk rīcībspēju/vēlmi, lai tad vēlāk arī apzinātos sapņus varētu saprātīgi kontrolēt.

+ Patīk aterēties, ko es domāju kā savs sapņu tēls sapņa laikā. Izrādās arī sapņos spriežu ļoti saprātīgi.