28.01.09.
« previous entry | next entry »
Jun. 11th, 2009 | 06:34 am
Katram ir istaba, ko mēs labprāt saucam par savu teritoriju.
Un ne katram ir dota izvēle, kur dzīvot. Cilvēkiem dažkārt jāmitinās telpā, kura neatbilst iekšējam noskaņojumam vai arī tā jādala ar brāļiem un māsām. Arī es vairs nevaru noteikt kādos apstākļos vēlos dzīvot, jo tagad manas mājas ir cietums.
Cietuma telpu es varu padarīt krāsainu un krāšņu ar savām fantāzijām. Taču kā jau ikvienam, kas iesprostots šajā iestādē, man ir savi grēki, kurus neizoperēsi ārā no galvas. Manas iztēles spēkos vairs nav iespējams šīs četras sienas padarīt gaišākas. Šeit visapkārt ložņā mani pagātnes rēgi.
Dažreiz es sagaidu saullēktu. Tad pirmie stari iespīd caur restoto logu. Tumšie dēmoni, kas kā ēnas ložņa pa sienām, vairs mani neskar.
Es saules staros redzu savas mīļotās seju. Gaismas tēli mani glāsta.
Atceros.
Esmu raudājis viņas klēpi, lai viņa mani pieņemtu.
Esmu skūpstījis citu meiteņu plecus, lai aizmirstu viņu.
Bet viņas apskāvienos man izaug spārni. Es gribu būt viņā. Nakts un Sekss. Siltums un Mīļums.
Mīlestība bija mans vienīgais grēks.
Viņa nekad nav man teikusi „Es Tevi mīlu!” bet šos vārdus viņa pieraksta miljoniem reižu uz papīra. Papīram viņa izstāsta visu. Mīļotā man raksta vēstules.
Par vēlu.
Atslēga no šī cietuma ir manās rokās.
Es eju savu ceļu. Vai tā ir pareizi? Es nezinu. Es vilcinos... un alkohols ir tik labs atbalsts sāpēs.
Man nav labi. Bet būs. Jo mana mīļotā allaž man palīdzēs, tāpat kā es viņai. Zelta prievītē glabājas visi kopā pavadītie labie mirkļi. Zelta prievīte mūs vieno ar saitēm, ko neviena cietuma žurka nesagrauzīs.
Mīlestība mūsu starpā tikai tagad uzplaukst.
Nav tāpēc jāraud.
Saulriets.
Gaismas tēli pazūd un cietumā atgriežas tumšās ēnas, kas katru nakti atplēš manas sadzijušās rētas.
Un ne katram ir dota izvēle, kur dzīvot. Cilvēkiem dažkārt jāmitinās telpā, kura neatbilst iekšējam noskaņojumam vai arī tā jādala ar brāļiem un māsām. Arī es vairs nevaru noteikt kādos apstākļos vēlos dzīvot, jo tagad manas mājas ir cietums.
Cietuma telpu es varu padarīt krāsainu un krāšņu ar savām fantāzijām. Taču kā jau ikvienam, kas iesprostots šajā iestādē, man ir savi grēki, kurus neizoperēsi ārā no galvas. Manas iztēles spēkos vairs nav iespējams šīs četras sienas padarīt gaišākas. Šeit visapkārt ložņā mani pagātnes rēgi.
Dažreiz es sagaidu saullēktu. Tad pirmie stari iespīd caur restoto logu. Tumšie dēmoni, kas kā ēnas ložņa pa sienām, vairs mani neskar.
Es saules staros redzu savas mīļotās seju. Gaismas tēli mani glāsta.
Atceros.
Esmu raudājis viņas klēpi, lai viņa mani pieņemtu.
Esmu skūpstījis citu meiteņu plecus, lai aizmirstu viņu.
Bet viņas apskāvienos man izaug spārni. Es gribu būt viņā. Nakts un Sekss. Siltums un Mīļums.
Mīlestība bija mans vienīgais grēks.
Viņa nekad nav man teikusi „Es Tevi mīlu!” bet šos vārdus viņa pieraksta miljoniem reižu uz papīra. Papīram viņa izstāsta visu. Mīļotā man raksta vēstules.
Par vēlu.
Atslēga no šī cietuma ir manās rokās.
Es eju savu ceļu. Vai tā ir pareizi? Es nezinu. Es vilcinos... un alkohols ir tik labs atbalsts sāpēs.
Man nav labi. Bet būs. Jo mana mīļotā allaž man palīdzēs, tāpat kā es viņai. Zelta prievītē glabājas visi kopā pavadītie labie mirkļi. Zelta prievīte mūs vieno ar saitēm, ko neviena cietuma žurka nesagrauzīs.
Mīlestība mūsu starpā tikai tagad uzplaukst.
Nav tāpēc jāraud.
Saulriets.
Gaismas tēli pazūd un cietumā atgriežas tumšās ēnas, kas katru nakti atplēš manas sadzijušās rētas.