sapņu pils.

iestājies pārdomu laiks. daudz pēdējā laikā sanāk domāt par sen atpakaļ pieļautajām kļūdām. par kļūdām, kuras šobrīd grauj manu uzcelto sapņu pili. manu pili. pili kurā viss ir tā kā tam jābūt, katrai lietai sava vieta un katrai vietai sava nozīme. es šobrīd esmu mazliet apmaldījusies savas pils labirintos. es kā akla taustos gar sienām meklējot izeju. meklējot kādu kuram uzticēties un kurš uzticētos man. šķiet tas bija tik sen, kad pēdējo reiz no sirds runāju ar kādu. runāju par niekiem un priekiem, jo pēdējā laikā to vien dzirdu - tu esi stipra, bet man tevis žēl. priekš kam mani žēlot? nekad nekas nerodas no nekā. un arī es esmu pārāk daudzas kļūdas pieļāvusi.. ik pa laikam šķiet ka redzu gaismu tuneļa galā. ceļu uz izlaušanos no saviem maldiem. bet vienmēr tur priekšā parādās viņš un iemet mani atpakaļ bedrē.

bet es tiešām esmu stipra. es nekad nebiju domājusi ka mana sapņu pils bija tieši piecarpus asaru vērta. bet iespējams, ka viss ir manī iekšā un, ka pienāks mirklis kad tas nāks ārā un tad būs dīvaini. būs savādāk. beidzot paliks skumji un auksti. un viņa rokas mani nesildīs un neieaijās. es tikai klusos vakaros vērošu viņa smaidīgo foto uz bufetes malas un nogāstīšu stikla rāmīša aso kanti. es tikai klusu, klusu pielavīšos pie mūsu guļošā bērna un noskūpstīšu viņu no mums abiem. un no rīta modīšos ar viltus smaidu sejā, lai dotu dēlam savu pasauli, lai mācītu redzēt un dzirdēt ar sirdi. lai mācītu nesāpināt un lai veldzētu viņa sāpes.