šodienas smaržas un krāsas
« previous entry | next entry »
Mar. 31st, 2008 | 03:25 pm
kaņepju roku krēms, kas smaržo pēc guaškrāsām.
kaķēna karstais ķermenītis zem manas segas, liekot man ik pa brīdim knosīties un mest nost segu, lai no rīta pamostos ar rokām saplēstām līdz asinīm.
mana alerģija, dermatīts, diatēze, niezošas plaukstas, ļoti nepatīkami.
josta uz pirmā cauruma. nedod dievs atkal tādu pavasari kā divi iepriekšējie. baidos.
atstāju mašīnu tālajā stāvvietā, lai pusdienās ietu gabalu ar kājām un izbaudītu, kā rīgas smirdīgais, bet šodien siltais gaiss sitas man sejā un planda pustaukainos matus.
uz sirds kāds uzkāpis ar savu lielo kedu. viņa sitas, mazā negudrā, un liek man elpot kā astmas slimniekam.
atgriezties latvijas miskastē. gumijas man piestiprinātas pie rokām un kājām, rauj mani atpakaļ ar milzīgu spēku, līdz ko aizeju par tālu prom. atgriežos un nokrītu pieliekamajā kambarī, pār mani sagāžas slēpes un nūjas, un lietas, lietas, lietas.
ko man gribēt, lai dzīve šeit liktos patīkamāka? lietas? kaķi? nomazgātus logus? ko?
bet es pamazām apvelkos ar miesu, kļūstu apaļa kā bumbiņa. nē, ne jau resnāka. miesiski tieši otrādi. bet mana apziņa ripinās pa kalnu, savācoties vairāk un vairāk un kļūstot kā bumbiņa. varbūt drīz es būšu pa(t)stāvīga.
kaķēna karstais ķermenītis zem manas segas, liekot man ik pa brīdim knosīties un mest nost segu, lai no rīta pamostos ar rokām saplēstām līdz asinīm.
mana alerģija, dermatīts, diatēze, niezošas plaukstas, ļoti nepatīkami.
josta uz pirmā cauruma. nedod dievs atkal tādu pavasari kā divi iepriekšējie. baidos.
atstāju mašīnu tālajā stāvvietā, lai pusdienās ietu gabalu ar kājām un izbaudītu, kā rīgas smirdīgais, bet šodien siltais gaiss sitas man sejā un planda pustaukainos matus.
uz sirds kāds uzkāpis ar savu lielo kedu. viņa sitas, mazā negudrā, un liek man elpot kā astmas slimniekam.
atgriezties latvijas miskastē. gumijas man piestiprinātas pie rokām un kājām, rauj mani atpakaļ ar milzīgu spēku, līdz ko aizeju par tālu prom. atgriežos un nokrītu pieliekamajā kambarī, pār mani sagāžas slēpes un nūjas, un lietas, lietas, lietas.
ko man gribēt, lai dzīve šeit liktos patīkamāka? lietas? kaķi? nomazgātus logus? ko?
bet es pamazām apvelkos ar miesu, kļūstu apaļa kā bumbiņa. nē, ne jau resnāka. miesiski tieši otrādi. bet mana apziņa ripinās pa kalnu, savācoties vairāk un vairāk un kļūstot kā bumbiņa. varbūt drīz es būšu pa(t)stāvīga.