[#]
« previous entry | next entry »
Maijs. 12., 2007 | 12:01 pm
tikai miers un viegls, klātesošs klusums
pirms dienām tā 10, nē, pirms lielā maija aukstuma, pirms lapām, izkāpusi no troļļuka, kas pārvedis mājās no kādas no šīm manām ekskluzīvajām maizes nodarbēm, pieturā pie veiča redzu uz ielas, slapjumā noslīgušu mazu, nejaunu dūšīgu kundzi gaišā lietusmētelī, gaišu sirmojošo galvu, eju klāt palīdzēt piecelties, automātiski, es nevaru tā, kā blakus stāvošais pāris, kas tikai blenza, es un viens dzērājs no mana trolejbusa, abi automātiski ejam klāt, ceļam kā sarunājuši katrs aiz savas rokas, viņa nav paceļama, kā piemircis miltu maiss, ko izsalkušais gribētu aizvilkt mājās, bet nav spēka pat izkustināt; viņai izrādās labais plecs novemts, ejot klāt nevarēja redzēt; mani pirmo reizi mūžā nerāva pašu uz augšu, nekādu spazmu; dzērājs arī atvainojās - Ja ņe pomogu, ja sam pjanyj. viss, viņa palika, mēs - katrs uz savu pusi. tas bija, kad ap desmitiem vakarā vēl bija tumšs, todien - slapjš, man patīk lietus, bija patīkams, auglīgs miklums apkārt un tumšs.
viņai laikam uz tādiem vakariem ir krietni izmisīgāks skatījums. ko es zinu. viss, kas man ir, ir acis.
vakar novecojoša sieviete tumši sarkanbrūni krāsotiem, saknēs nenovēršami sirmiem matiem stāvēja pie cita veikala mūsu rajonā, gaišā diena viņu redzēja pieķērušos kaut kādai publisko bankas pakāpienu apmalei, apstulbušu no alkohola un apčurājušos, ejot pārkāpu tam, kas viņai kā likumīgajiem ielu un pakšu apčurātājiem - 'mūsu 4kājainajiem draugiem' bija notecējis pa 1 no 2 kājām, pa melno kurpi un aizžurkstējis tālu pa asfaltu. nesajutu ne mazāko pretīgumu. kas atļauts vērsim, laikam nebija atļauts Jupiteram, bet tagad robežas šķiet aizvien nenoteiktākas
pirms dienām tā 10, nē, pirms lielā maija aukstuma, pirms lapām, izkāpusi no troļļuka, kas pārvedis mājās no kādas no šīm manām ekskluzīvajām maizes nodarbēm, pieturā pie veiča redzu uz ielas, slapjumā noslīgušu mazu, nejaunu dūšīgu kundzi gaišā lietusmētelī, gaišu sirmojošo galvu, eju klāt palīdzēt piecelties, automātiski, es nevaru tā, kā blakus stāvošais pāris, kas tikai blenza, es un viens dzērājs no mana trolejbusa, abi automātiski ejam klāt, ceļam kā sarunājuši katrs aiz savas rokas, viņa nav paceļama, kā piemircis miltu maiss, ko izsalkušais gribētu aizvilkt mājās, bet nav spēka pat izkustināt; viņai izrādās labais plecs novemts, ejot klāt nevarēja redzēt; mani pirmo reizi mūžā nerāva pašu uz augšu, nekādu spazmu; dzērājs arī atvainojās - Ja ņe pomogu, ja sam pjanyj. viss, viņa palika, mēs - katrs uz savu pusi. tas bija, kad ap desmitiem vakarā vēl bija tumšs, todien - slapjš, man patīk lietus, bija patīkams, auglīgs miklums apkārt un tumšs.
viņai laikam uz tādiem vakariem ir krietni izmisīgāks skatījums. ko es zinu. viss, kas man ir, ir acis.
vakar novecojoša sieviete tumši sarkanbrūni krāsotiem, saknēs nenovēršami sirmiem matiem stāvēja pie cita veikala mūsu rajonā, gaišā diena viņu redzēja pieķērušos kaut kādai publisko bankas pakāpienu apmalei, apstulbušu no alkohola un apčurājušos, ejot pārkāpu tam, kas viņai kā likumīgajiem ielu un pakšu apčurātājiem - 'mūsu 4kājainajiem draugiem' bija notecējis pa 1 no 2 kājām, pa melno kurpi un aizžurkstējis tālu pa asfaltu. nesajutu ne mazāko pretīgumu. kas atļauts vērsim, laikam nebija atļauts Jupiteram, bet tagad robežas šķiet aizvien nenoteiktākas