pārāk ātri garastāvoklis man mainās.
pa dienu, ja neskaita mzdrusciņ sāpošu galvu, kas tādu dīvainību piedeva, viss bija labi.

tad notika it kā nekas. bet tagad liekas, ka nav kārtībā nekas. bet kas tas nekas ir, es arī nezinu.
es zinu tikai to, ka es izceļos ar īpašu sakarīgumu.

bet es negrīībūū atkas klausīties pamatā Senses Fail ar savām pasnāvnieciskislepkavnieciskinoskaņotajām dziesmiņām. un kāpēc tad man viņi tagad ausī skan? [i will take you to the top of this buildig and just push you off.. jauki, ne?]

pēdējo mēnešu laikā bieži [tas tāds nenoteikts vārds, ne jau ļoti, bet nu gadījās] pieķēru sevi, ka daru kaut ko tādu, ko agrāk nekad nedarītu. [galējais punkts varētu būt, ja es sāktu uzskatīt, ka rozā krāsa nav nekas briesmīgs laikam. tik tālu vēl nav.]
tad nu atklāju sev vēl vienu stadiju - darīt/domāt ko tādu, ko ļoti sen neesmu darījusi. kas jau bijis aizmirsts un norakstīts kā kaut kādas pagājušas krīzes sastāvdaļa. varbūt, ka pat ne tā, bet vienkārši pēdējo pusotru gadu apstākļi savādāki mazliet.
un tagad man austiņās skan grupas/dziesmas, kuras kopš 17 gadu vecuma neesmu klausījusies.. ir jau bijis tā, ka kaut kas uznāk šad tad, un sagribas blinkus vai simple plam paklausīties. tas gandrīz vai tā nostaļģiski. bet tagad iet visādas sērīgās dziesmiņas, vai arī agresīvās. un ilūzija, ka palīdz. nezinu. un vēl visādas miss you veida dziesmiņas. man tik ļoti krīt uz nerviem, ka man tādas lietas tik ļoti mēdz piedurties.
vēl kaut kādas īmo grupas. [nū, Bullet for My Valentine & My Chemical Romance].
un gribas raudāt pilnīgi bez iemesla.
un gribu savu iztabu. šoreiz pat ne savu savu, bet vienkārši vienalga kādu vietu, kur varu būt viena pati. netraucē jau man citi, bet šad tad tomēr vajag savu kaktu.

un vispār man vajadzētu kaut kur rakstiski apkopot visu, ko daomāju par šito šeit būšanas pasākumu, lai pati saprastu. tad varbūt, ka varēšu arī kādam citam kaut cik sakarīgi pastāstīt.

bet man jāsavācas. rītvakar jebšu šovakar jābūt normālai. nu priekš sevis normālai, bez suicidālām tieksmēm. vakarā pēc mises angļu valodā būs kaučkāds jauniešu pasāciens, un es tur vēl neesmu bijusi. [jā, jā tas ir stulbi, ņemot vērā, ka jau 4 mēnešus te esmu nodzīvojusi. bet man redz vajag ekstra spešel uzaicinājumu personīgā veidā] un tur mans depresīvi ievirzītais garstāvoklis ar pleijeraustiņās skanošu īmomūziku&co kā neatņemamu sastāvdaļu īsti nederēs.

un pavisam nopietni - šito visu manu rakstīto padarīšanu vajadzētu aizslēgt ar mega drošības sistēmu, lai neviens nevar izlasīt, netiek klāt un netraumē savu prātu. vot tā.