Carpe · Diem

Pēc divām milzum garām ceļošanas dienām uz Beļģiju (piedzimu vilcienā, nomiršu vilcienā un arī dzemdēšu vilcienā...),
sēžu pārgurusi savā gultā Māstrihtā, dzeru kokosriekstu pienu un pirmo reizi dzīvē ir tā, ka briesmīgi bija jāraud it kā aiz vientulības šeit, bet tagad jāsaprot - īstā vientulība būtu tur,
un milzīgas bailes pārmaiņām, kas noteikti vestu uz šo vienatni,
un vispār nekādas sajēgas, ko darīt ar savu dzīvi. Sasodīts ar ārā, kāpēc viss ir tik sarežģīti,
it īpaši,
ja esi viens (un varat teikt, kā te jau novērtēja - ka oooi drosmīga meitene, viena pati visur - jājā,bet vientulību tas nemazina!)
un no nabadzīgas Austrumeiropas.
Bez mana zelta tēta vispār būtu ****
un nesakiet, ka nevajag lamāties - vajag, jo pat lamuvārdi nu reiz ir par maigiem nezināmās nākotnes raksturošanai