Viņas gaišā kleita plandījās vējā. Raganas parasti sadedzina rupjos maisaudekla tērpos, bet kaut kā viņai bija izdevies saglabāt šo savu nevainības apliecinājumu un tagad tad nu viņa tur stāvēja. Viena, lai gan apkārt bija tik daudz cilvēku. Bagāta, jo viņai bija viņas ticība sev. Viņas mīlestība uz dzīvi, kuras dēļ tagad viņa mira.
Viņa neredzēja tumšās debesis un vēl tumšākos kokus, kuri savas zarainās rokas stiepa kā lūgšanā. Viņa neredzēja melnos kraukļu barus, kuri laidās pār kapsētu. Ne arī liesmas, kas cēlas ap viņas potītēm un vijās starp viņas tērpa krokām. Viņa iesūca sevī dzīvi. Vēl pēdējo reizi sevī to visu, ko mīlēja.
No debesīm sāka birt retas lietus lāses. Tās krita kā dedzinoši skūpsti uz viņas sejas un veldzēja liesmās sakarsušo augumu. Un asaras, kas tiek aizrautas vējā, lai nogultos uz citiem vaigiem un plūstu savu ceļu atkal no gala.
Viņa aizvēra acis un ieelpoja lietu, atrada sevi un bija tik dzīva kā vēl nekad, un sadega.